Apskādētais prieks

No publikācijām plašsaziņas līdzekļos un ierakstiem sociālajos tīklos radās iespaids, ka aizvadītajos svētkos Latvija burtiski mirdzēja. Katrā pašvaldībā cilvēki bija padomājuši par īpašu noformējumu un izgaismojumu, kas nepārprotami radīja pacilātības izjūtu. Tie ir svētki, kuros gribas būt vienotiem un piederīgiem kopā ar citiem savai valstij, just to īpašo svētku prieku. Izgaismošanu piedzīvojis arī Brīvības piemineklis, kuras atklāšanā man gribējās būt. 

Šajos ierobežotās rīcības laikos, kad sargājamies no bīstamā vīrusa, pasākums nebija plaši izziņots, kas saprotams, lai nepulcinātu pūļus, bet cilvēki, protams, tur bija, pulcējoties laukumā savos “burbuļos”. Bija arī pa kādam nejaušam garāmgājējam un neapmierinātajam, iztika bez uzrunām, bet kopumā valdīja laba noskaņa, jo bija svētki, kuros mums atkal ļauts piedalīties klātienē. Man bija liels pārsteigums, kad pēc tam plašsaziņas līdzekļos izskanēja ziņa, ka policija ierosinājusi resorisko pārbaudi par cilvēku neatļautu pulcēšanos pie Brīvības pieminekļa. Kā jau latviešiem pierasts, mana pirmā doma bija — arī es esmu izdarījusi kaut ko sliktu un piedalījusies neatļautā pasākumā. Tas gan šķiet absurdi, jo nekāds noslēpums, kad atklās pieminekļa apgaismojumu, nebija. Par to rakstīja oficiālie plašsaziņas līdzekļi un pēc tam rādīja valsts televīzija. Vai pēkšņi visi izrādījās nezinīši, ko un kur var darīt? Diezin vai. Turklāt pasākuma rīkotāji bija nodrošinājuši darbiniekus, kuri sekoja līdzi kārtībai, un arī policija nebija tālu. Ja uz vietas radās kādas šaubas par cilvēku skaitu vai pulcēšanos vienkopus, to varēja aizrādīt un atrisināt uzreiz.  Tā vietā izvēlamies tik ierasto darvas karoti medus mucā. 

Neko jau tas viss nemainīs, un, visticamāk, nekādu sodu nevienam nepiemēros, bet prieks ir apskādēts. Diezin vai būtu labāk un pareizāk šo notikumu atklāt nelielai saujiņai izredzēto, ja tas ir simbols, ko cēlusi, palīdzējusi atjaunot un izgaismot tauta. Turklāt nekādi lielie cilvēku pūļi pie pieminekļa patiesi nebija. 

Saistībā ar visiem kovida ierobežojumiem un lielo izplatību šobrīd mēs vispār dzīvojam trauksmes pilnā laikā, kad nezini, kas ir slikti, kas labi, ko vari darīt un nē, par ko tevis sodīs vai nesodīs. Vēlāk, staigājot pa Rīgas ielām svētku laikā, varēja  just, ka šī sajūta cilvēkos ir spēcīgi iesēdusies. Pat klausoties mūziķu uzstāšanos uz nama jumta, cilvēki bažīgi lūkojās apkārt, vai drīkst apstāties uz ielas, dziedāt līdzi un priecāties. Vai kāds neaizrādīs, ka prieks ir par lielu un skaļu. Tāda sajūta ir daudziem, un tā būs viena no pandēmijas sekām, ar ko, manuprāt, vajadzēs cīnīties vēl ilgi. Labāk ir nedarīt vai nerīkot neko, nekā izdarīt un baidīties, kurš ko pārmetīs. Protams, vīruss nekur nav zudis, bet šodien nevienam nav jāskaidro, kas ir piesardzība un no kā vajadzētu izvairīties.