Alkšņus Latvijā apēd zilais lapgrauzis

Daba nebeidz pārsteigt, un šovasar katrs, kurš izbrauc ārpus pilsētas, būs pamanījis neierasti brūnus krūmus, kokus, kuri citkārt vasaras vidū, tā teikt, acīs nedūrās. Pirmā doma — vainīgs sausums. Tomēr, tuvāk apskatot brūnās lapas, uz katras no tām redzami vairāki melni, spīdīgi kāpuri. Ar mūsdienu tehnoloģiju palīdzību telefona lietotne “Google Lens” ātri pateica atbildi uz jautājumu — kas tie ir? Alkšņu zilais lapgrauzis, latīniski — Agelastica alni. Kāpēc šogad tie savairojušies tik lielā skaitā, jautāju Dabas aizsardzības pārvaldes darbiniekam entomologam Guntim Akmentiņam.

GUNTIS AKMENTIŅŠ, Dabas aizsardzības pārvaldes Latgales reģionālās administrācijas Dabas aizsardzības daļas atļauju un izvērtējumu sektora vadītājs, apstiprina, ka kāpuri ir alkšņu zilās lapgrauža vaboles kāpuri. Arī viņam, speciālistam ar lielu pieredzi, līdz šim neesot gadījies novērot šādu dabas fenomenu. Vienīgais apstāklis, kas varētu izprovocēt tik masveidīgu kaitēkļu savairošanos, ir siltais un sausais laiks. Aizvadītā ziema nebija pārāk bargu salu, kas ir apstāklis par labu šīm radībām. Lapgrauži savairojušies ne tikai Aizkraukles, Jēkabpils pusē, bet principā visā Latvijā.

Skarti gan baltalkšņi, gan melnalkšņi. Pašlaik, jūlija vidū, kokus apsēduši vaboļu kāpuri. Tie ar lapu mīkstumu barosies pāris nedēļas, pēc tam pārcelsies uz augsni, kur iekūņosies, un vēl pēc pāris nedēļām izšķilsies jau gatavas, tumši zili violetas krāsas vaboles. Arī tās barojas no alkšņu lapām, attiecīgi meklēs tos kokus, kuru lapas nav apēduši kāpuri.

Līdzās zilajam lapgrauzim novērots arī zaļais jeb spīdošais. Šī, kas nedaudz lielāka par zilo vaboli, Latvijā manīta daudz retāk.

To, ka līdz ar kukaiņu uzbrukumu augs neaiziet bojā, norādījuši vairāki dabas pētnieki. Arī Guntis Akmentiņš saka, tuvāk rudenim alkšņi izdzīs jaunas lapas.

Procesi dabā mēdz būt skarbi, bet līdz ar to veido līdzsvaru. Arī šajā gadījumā lapgrauzim ir dabiskie ienaidnieki, piemēram, parazītlapsenes (latīniski — Aphidius colemani). Tās uzdēj savas oliņas uz lapgraužu kāpuriem, un lapseņu kāpurs attīstās lapgrauža bērnā. Loģiski, ka līdz ar lapgrauža skaita pieaugumu palielinās arī lapseņu populācija.

Pastāv iespēja, ka pie tik liela alkšņu lapgraužu skaita tiem pietrūks ēdamā un no ierastā alkšņa pārmetīsies uz citiem kokiem — bērziem, kas ir tuvu radniecīgi alkšņiem, kārkliem, vītoliem, apsēm, bet nav izslēgts, ka mielosies ar augļkokiem — ābelēm, ķiršiem.

Speciālists gan neiesaka pret kukaini cīnīties ar insekticīdiem, tā vietā nogaidīt, kad tie paši atkāpsies. Talkā varētu nākt procesi dabā — lietusgāzes un vējš notrauktu kāpurus un vaboles no lapām. Vaboles var pārvietoties lidojot, bet kāpuri gan kokā atpakaļ vairs neuzkāptu.

Cilvēkam alksnis lieti noder gan tā ātraudzības dēļ — ātri iegūstams kurināmais, gan spēcīgo sakņu sistēmas dēļ, jo nostiprina upju krastus.

Entomologs teic, ka nekur nav pazudusi mīnējošā kastaņu kode Cameraria ohridella, kas ir ieceļotāja no Itālijas. Manītas arī tīklkodes, kuru kāpuri savā tīmeklī iepin ievas, bet to šovasar gan nav tik lielā skaitā kā gadus iepriekš.