imants@staburags.lv
Aizkraukles Vēstures un mākslas muzejā “Kalna Ziedi” ierīkota ekspozīcija par tirgus tēmu. Tajā skatāmie priekšmeti no pagājušā gadsimta sākuma stāsta par laiku, kad lina auduma baķis bija liela vērtība, un konfektes glabāja metāla kārbiņās, kad tirgus placis no sievu baltajiem lakatiem viļņojās kā jūra.
Zemāk Aizkraukles muzeja izstāžu un ekspozīciju kuratores Lilija Jakubenoka sagatavots materiāls par tirgus vēsturi Latvijā.
Tirgus diena.
Rīgā Jānis zirgus jūdza,
Koknesē ēdināja,
Bērzonē tirgu tura,
Loka savus kumeliņus.
Latvijas teritorijā gadatirgi tiek minēti jau 16. gadsimtā. Parasti gadatirgus rīkoja pie baznīcām dažādu svēto piemiņas dienās, arī pie krogiem, muižās, miestiņos un pilsētās. Mūsu pusē lielākie tirgi bija Neretā, Jaunjelgavā, Skrīveros, Pļaviņās.
Tirgi bija divējādi: gadatirgi un nedēļas tirgi. Gadatirgu noturēja attiecīgā vietā 2 – 3 un vairāk reizes gadā. Tie ilga vienu, divas un pat vairākas dienas. Nedēļas tirgu noturēja vienu vai divas reizes nedēļā.
Gadatirgu parasti noturēja rudenī, ziemā vai agri pavasarī, retāk vasarā. Tam bija pamats: rudenī tika novākta raža un izaudzēti lopi, ko pārdot, ziemā vairāk parādījās amatnieku izstrādājumi un arī satiksme ziemā bija izdevīgāka, pavasarī cilvēki iepirka visu to, kas bija vajadzīgs vasarai. Katrs gadalaiks iespaidoja preču veidu. Piemēram, pavasarī parādījās ratu riteņu loki, vasarā – sirpji, izkaptis un grābekļi, ziemā – ragavas un kamanas.
Gadatirgi allaž pulcināja plašu sabiedrību. Laukstrādnieki, slēgdami līgumus, allaž mēdza pielīgt, ka noteiktā dienā vai vairākās tirgus dienās viņi atbrīvojami no darbiem saimniecībā. Tirgū satikās dažādi sabiedrības slāņi un dažādas tautības. Zemnieki, amatnieki , tirgotāji, ubagi. Latvieši, ebreji, čigāni. Mūsu novadā pazīstami amatnieki, kas piedalījās tālākos un tuvākos tirgos bija Iršu vācu kolonisti, kuri visvairāk nodarbojās ar kokamatniecību un ādu apstrādi.
Gadatirgos ne tikai pirka, pārdeva vai mainīja. Te bija sastapšanās vieta tuviem un tāliem radiem un paziņām. Te bērni ieraudzīja cik dažāda un krāsaina ir pasaule, bet dažs labs puisis vai meita sastapa savu nākamo dzīves biedru. Te piedāvāja izklaides cirka balagānos. Te skanēja mūzika. Te varēja izzīlēt savu nākotni, te varēja vinnēt loterijā. Te savus pakalpojumus piedāvāja fotogrāfi. Te cilvēki ierādās apskatīt citus un izrādīties paši. Te ēda un dzēra un uz vakarpusi iedzēruši puiši arī izkāvās. Dažs labs bērns tirgū pirmoreiz nogaršoja ūdens kliņģeri vai saldējumu, dabūja savu pirmo cepuri vai saliekamo nazīti. Dažs pieaugušais līdz tam neredzētu svešzemju augli – tomātu. Vakarā tirdzinieki atgriezās mājās ar naudu makā par iztirgotām precēm, ar pirkumiem, ar kliņģeriem, konfektēm un desiņām cienastam mājās palikušajiem vai arī ar tukšu naudas maku pēc uzdzīves vai zaudētu zobu pēc kautiņa. Bet visi atgriezās ar jaunām, spilgtām emocijām par tirgū piedzīvoto un tās dažkārt saglabājās ilgāk kā tirgu nopirktās lietas.
Teksti, ja atrodas vieta likšanai pie sienas, ja nē izdrukāti kā palīglīdzeklis ekskursiju vadīšanai.
“Iebraukuši tirgū, pārliecinājāmies, ka ir divas Neretas: parastā un tirgus dienas Nereta. Tirgus dienās miests vārījās, īpaši tirgus laukums. Ļaužu milzums, trokšņi visdažādākie – kviekšana, maurošana, blēšana, kladzināšana, zviegšana, visam pāri vienmērīga dūkšana, ko rada tirdzinieku runāšana. Pirmā brīdī likās kā pasakā liels mutuļojošs elles katls, trūkst tikai vecā velna, kas ar dakšām visu apmaisītu.
Mēs ar mati meklējām brīvāku vietu pie garajiem dēļu galdiem laukuma vidū. Uz tiem sievas sakrāvušas sviestu un biezpienu, ietītus pergamenta papīros, kanniņas ar krējumu un ķerbelēs pat dzīvas vistas sasietām kājām.
Šos produktu kalnus miesta iedzīvotāji vieni paši apēst nevarēja. Bet Neretas tirgi bija pazīstami ar lētām un labām mantām, tādēļ te sabrauca uzpircēji no malu malām, īpaši no Jēkabmiesta, kur to pašu preci pārdeva par dārgāku cenu.
Māte nolika uz galda četrkantīgu sviesta gabalu un ķerbelīti, pilnu ar olām. Katra ola ietīta avīžu papīrā. Gar galdiem staigāja uzpircējas viņu rādītājpirksti nepārtraukti ceļoja no sviesta, biezpiena krājuma uz muti. Brāķēja un pēla, nekas nebija īsti labs, kaulējās un beigās tomēr pirka.
Jau pie pirmajiem saldējuma arteļiem apstājamies. Pārdeva rozā, dzeltenu un baltu saldējumu. Es gribēju rozā. Tas bija ieskābens un tik garšīgs, ka viens divi ieskrēja mutē.
Tad apstaigājām tirgus būdas. Tur gan bija bagātība! Gatavās drānas, dažādu krāsu drēbju baķi, spoži katli, bļodas, spaiņi, viss viss, kas vajadzīgs saimniecībā.
Katrs pārdevējs slavēja savu preci, dažs pat sagrāba garāmgājējus aiz svārkiem un nelaida prom, lai taču vismaz apskatot labu mantu.
No desu būdas plūda brīnišķīga, kairinoša smarža. Tur uz dzelzs plītiņas lielā katlā vārījās desas. Nopirkām trīs kūpošas desas, trīs garenas bulkas un pudeli limonādes. “Tādu naudu par niekiem izgrūst, tur jau ēdot santīmi skan gar zobiem”, māte nerimās. Garšoja lieliski, un es nekādas santīmu skaņas gar zobiem pat nedzirdēju.
Netālu no slitas uzkalniņā redzams pulciņš čigānu un vairāki zirgi. Tikko pagriežamies uz to pusi, tūliņ mums pretī panāk gara auguma čigāns, tumšs kā moris, červeļaini mati pāri pierei, acis melnas un zibeņus vien met. Ģērbies pavisam jokaini: pāri biksēm pārlaists sarkans zīda krekls, stulmu zābaki spoži noviksēti, spīd tāpat kā zelta zobi viņa mutē. Uzšauj ar pātagu pa zābaku stulmiem, ka nošmaukst vien, un virves galā sāk rikšot liela, rūsgana ķēve. Kādu stundu mēs pētījām visus čigānu savestos zirgus Patiesībā to darīja tikai tēvs. Cilāja kājas, skatījās zobos, raustīja astes un krēpes. Es pa to laiku skatījos kā čigānu puika staigā uz rokām.” Mirdza Kļava. Mēs pērkam zirgu.
„Kaut kur Vidzemē tagad rudenī ik pārdienām bija tirgus, amatnieki ar saviem vezumiem ceļoja no vienas vietas uz otru, bet uz klidzinu jau brauca no īsti tāliem apgabaliem. Milzīga siena vezuma augstumā piekrauti stiebru krēsli nāca kaut kur no Burtnieku ezera apkaimes. Ratiņu, tītaviņu un šķietu vezums piederēja kādam piebaldzēnam, ratu galdos tam varēja būt arī linu audekla baķi palagiem, krekliem un dvieļiem. Kantainais lubu kurvis virs ratiem uz mata tāds kā Osim pudeļu vešanai, tur salmos iepakoti māla trauki, podnieks dzīvoja Bebru apkaimē. Lūkiem pītie lielie labības sieti varēja būt no Vērienas vai Zādzenes, mazie miltu un putraimu sijājamie un niekātavas piestā nogrūžamiem miežiem arī no tādiem apgabaliem, kur liepu un kriju meži. Iršenieki veda ādas sakas ar lencēm un sedulkām, vilnas kārstuviņas un linu susekļus. Kulstīklas, ratu loki un gatavas ragavas nāca no pašas Gulbenes puses. Kāds Gostiņu pilsonis pa versti grabēdams un šķindēdams, aizveda stieplēm kopā sapīņātus trumuļus, cepešpannas, bleķa kanniņas, lukturus, , balti un kairinoši spīdošus stopus un rīvjus. ” Andrejs Upīts Zaļā zeme.
Kur tie mani tirgus vāģi?
Man uz tirgu jaizbrauc.
Tu, dēli, taisies līdzu,
Tev ir sieva japrecè;
Tu, meitiņa, paliec mājâ,
Tev telites jaizslauc.
Kalab manim balta galva?
Ziemu dzimis ziemelî.
Kalab manim daudz valodu?
Tirgus dienu kristijuši.
Es, māsiņa, tirgû biju,
Redzej’ tavu brūtganiņu,
Tur pa tirgu vazajàs
Salāpitu kažociņu.
Tirgû gāju, krogâ gāju,
Gāj’ pēc savas vajadzibas:
Krogâ gāju alu dzert,
Tirgû meitas lūkoties.
Ka, māsina, tirgû gàji,
Ka tirgû vajadzeja?
– Gāju sevi rādities,
Otra laba raudzities.
Tirgû jāju sirmus zirgus,
Pārjāj’ stulbus, klibodamus.
Gauži raude mūs’ māsiņa:
Nu izmija manu zirgu,
Nu izmija manu zirgu,
Manas maizes pelnitaju.
Neej, manu bāleniņ,
Tirgû meitu lūkoties,
Tirgû meitas varen daiļas,-
Otra rota mugurâ.
Zīmejosi to Indriķi,
Kur es biju redzejuse?
Simjūtas tirgû
Čiganu pulkâ.
Kur bi, kur bi? – Tirgû, tirgû.
Ko pirk’, ko pirk’? – Zirgu, zirgu.
Cik nodev’, cik nodev’? – Ort’, ort’, ort’.
Kāds bi, kāds bi? – Klibs, klibs, klibs.
Kas ta tāda dziedataja?
Es jau tādu sen pazinu:
Ik nedeļas tirgû gāja,
Desu mulda mugurâ.
Māte meitu tirgû veda,
Kaut kāds kupcis gaditos.
Ne pārdeva, ne izmija,
Ved uz māju raudadama.
Kas tàs manas raibas govis
Vakarâ sētâ dzīs?
Man jaiet Jāņa tirgu
Ubagiem siera dot.
Tirgû gāju, aplokâ,
Ne puišiem rādities:
Gāju savu vilnatnišu
Vējiņâ vēcinàt.
Ja uz tirgu ejot satiek žīdu, tad labi savas preces
pārdos.
Ja uz tirgu braucot zirgs nomet pakavu, tad tirgū neies
labi, tāpat iet ja atjūdzas.
Citā vietā tirgus dienā daudzi tumši ļaudis pie baznī-
cas ceļos metas, izgriež velēnu no zemes, nokasa padrusku
no vara naudas ar nazi, tad ņem kādu mazumu no visas
preces, ko tirgū grib pārdot, saliek visu kopā un uzliek
velēnu virsū, lai tie dievi, kuriem viņi upurējuši, pie-
šķirtu laimīgu tirgu un labu peļņu.
Tirgus dienās nevajag mest audeklu, jo tad pie aušanas
varzājas dzijas.
Tirgus dienā lopus nedrīkst laist pirmo reizi ganos, tad
vasarā tie ļoti nemierīgi.
Kas tirgū grib pārdot ēdamas lietas, tas ieber vecā
zeķē skudres izber tās tai vietā, kur grib uguni kurt
un saka: “Lai pie manis tek pircēji kā skudrītes pūlītī!”
Reklāma