Kad aptuveni pusotru gadu biju nodzīvojusi pašreizējā dzīvoklī, pie manām durvīm klauvēja nepazīstama sieviete ar pusaugu bērnu. Tobrīd viņas jautājumi un tumsnējais izskats mani nemulsināja. Sieviete, mani ieraugot, nemaz neapjuka un vaicāja it kā pēc savas draudzenes. Atbildēju, ka viņa kaut ko jauc, jo zināju, ka arī ģimenē, no kuras dzīvokli iegādājos, personas ar tādu vārdu nav. Iedomājos, ka viņa sajaukusi mājas un meklētā draudzene dzīvo blakus namā. Viņa apgalvoja, ka šeit, un sāka apjautāties par kaimiņu dzīvokļiem — vai tur joprojām dzīvo tas un tas? Es, naiva būdama, skaidroju, ka nē, šis dzīvoklis ir tukšs, kopš te ievācos, un tamlīdzīgi. Tagad atskatoties kauns par manu atklātību, kas zina, kā tas varēja beigties, jo vēlāk uzzināju, ka tas ir veids, kā zagļi izpēta teritoriju. Tādus pašus stāstus turpmāko mēnešu laikā dzirdēju no vēl dažiem paziņām pilsētā.
Tas tā arī būtu palicis kā stāstiņš no pagātnes, ja vien aizvadītās nedēļas nogalē zvana pogu pie manām durvīm atkal nenospiestu kāda sveša sieviete. Interesanti, ka vispirms viņa klauvēja pie kaimiņu durvīm. Scenārijs atkārtojās! Jau pēc pirmā teikuma mani pārņēma “dežavū” sajūta — atkal tiek meklēta mistiskā draudzene. Šoreiz noreaģēju ātri, aši izdomāju stāstu, kas ietvēra pazīstamu policistu, kurš, izmantojot savus resursus, varētu noskaidrot, kur draudzene pazudusi. Izdzirdot vārdu “policija”, sieviete ātri nomurmināja “nē, nē, paldies, nevajag” un aizsteidzās prom. Noslēpumainās draudzenes meklējumi ar to arī beidzās.
Lai gan zādzībām no mājokļiem pēdējo desmit gadu laikā piemīt tendence samazināties, tomēr to skaits tāpat ir pietiekami liels. Valsts policijas sagatavotā informācija, kas publicēta portālā www.pardrosibu.lv, liecina, ka 2020. gadā visā valsts teritorijā tika reģistrētas 1495 zādzības no mājokļiem, tostarp no dzīvokļiem, privātmājām, vasarnīcām un šķūnīšiem. Savukārt 2019. gadā valstī reģistrēto zādzību skaits bija 1827.
Mūsdienās ir pieejami daudz un dažādi mājokļu drošības rīki. Sākot ar signalizācijām, novērošanas kamerām, sensoriem, logu un balkonu bloķētājiem un daudz ko citu. Tajā pašā laikā nereti lielāko apdraudējumu radām mēs paši. Kā izrādās, visbiežākais laupītāju “palīgs” ir mūsu pašu aizmāršība — neaizslēgtas durvis. Viena no neapdomīgākajām rīcībām ir informācijas publicēšana sociālajos tīklos. Pēc mūsu sociālo tīklu profiliem nav grūti izskaitļot dzīvesvietu, ja vēl tiek noziņots konkrēts prombūtnes datums — laupītājiem tas ir kā “ielūgums ciemos”.
Šādu stāstu aktualizēšanai ir preventīva nozīme. Pirms pieciem gadiem biju naiva, apzinos, ka pateicu lieku, ko nelabvēlis varēja izmantot savā labā. Arī tagad ar dižu briedumu nevaru lepoties, taču no savas kļūdas esmu mācījusies un ceru, ka mans stāsts būs lietderīgs vēl kādam.
Reklāma