“Sākas!” — nodomāju, kad Latvijas Televīzijā atskanēja fragments no dziesmas ”Klusa nakts, svēta nakts”. Tas gan bija jau novembra sākumā, un dziesma nebija atgādinājums, ka drīz būs Ziemassvētki. Izrādījās, reklamē pamperus! Ja nopirksiet, ziedosiet santīmu vakcīnai atpalikušo valstu bērniem. It kā cēls mērķis, bet, manuprāt, tieši šīs dziesmas izmantošana patiesībā ir bezgaumības kalngals. Kā saka publiciste Anda Līce: “Tas izgaisināja cerību par to, ka varbūt tomēr vēl ir kādas lietas, kuras nekad netiks apgānītas un nenonāks uz reklāmas altāra. Kad saproti — tādu lietu nav, pārņem nemājīguma un caurvēja sajūta.”
Manuprāt, “Klusa nakts, svēta nakts” ir Ziemassvētku himna un nav “valkājama” kā ikdienas tērps. Tāpat kā Valsts himna.
Šīs dziesmas īstā vieta un laiks ir dievnamā Ziemassvētkos. Svētvakarā to dzied arī Kokneses luterāņu baznīcā. Vispirms Ziemassvētku lielajā eglē iededz svecīti, kuras liesmiņu nodod visiem dievlūdzējiem. Tad dziest lielā lustra, un dziesma kā burvju plīvurs nolaižas pār baznīcēnu galvām.
Neraugoties uz popularitāti, dziesma tikai ar grūtībām spējusi iekarot vietu baznīcas dziesmu grāmatās. Savulaik vieniem tā šķita pārāk nesaderīga ar evaņģēliju, kurā aprakstītais Kristus dzimšanas stāsts ir diezgan tāls no idilles, savukārt citiem tā šķita vienkārši banāla. Tomēr tieši šai 1818. gadā sacerētajai dziesmai bija lemts kļūt par stūrakmeni romantizēto Ziemassvētku vadmotīvu. Tās skanējums liek mums apjaust kādas citas pasaules esamību.
Šī dziesma ir tikpat trausla kā sniegpārsliņa, un lieka tās “valkāšana” tikai notrulina mūsu dvēseles. Brīnos, kāpēc pret tādu rīcību neprotestē Baznīca. Tas tikai apliecina tās vājumu.
