Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) darba grupa aprēķinājusi optimālo skolēnu skaitu novadu un pilsētu skolās. Aprēķini liecina, ka vismaz 150 Latvijas lauku skolu varētu slēgt.
IZM darba grupa informatīvajā ziņojumā “Par priekšlikumiem izglītības iestāžu tīkla attīstībai” ierosina palielināt minimālo skolēnu skaitu pamatskolās no 81 līdz 100, bet vidusskolās — no 104 līdz 160.
Izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe ir atzinusi, ka jaunajam standartam šobrīd neatbilstu vismaz 150 Latvijas skolu. Ieviešot šādu likuma normu, Aizkraukles rajonā būtu apdraudētas Vīgantes, Zalves, Sproģu, Pilskalnes, Kurmenes, Sunākstes, Odzienas un Pērses pamatskolas, kā arī Valles vidusskolas, kurās skolēnu skaits ir mazāks par ministrijas aprēķināto, pastāvēšana. Turklāt tas radīs virkni problēmu, galvenā no tām — laukus pametīs cilvēki, kuri līdz šim vēl ticēja to nākotnei.
Staņislava Krieva, Aizkraukles rajona izglītības pārvaldes galvenā speciāliste mācību iestāžu darbā:
— Grūti prognozēt, vai šādi normatīvi tiks ieviesti, pagaidām tie vēl ir tikai pieņēmumu veidā, un ir daudz neskaidru jautājumu, kas būtu jārisina.
Laukos skola ir vieta, kas pievelk un ap sevi notur cilvēkus. Tās slēdzot, Latvijas laukiem draud iznīcība. Bērni būs spiesti ik rītu braukt uz kaimiņu pagastu skolām vai arī dzīvot internātos. Rajona izglītības iestāžu dienesta viesnīcām nav paredzēts tik liels noslogojums. Tajās jārada normāli sadzīves apstākļi gan telpu, gan arī tehniskā nodrošinājuma ziņā — nepieciešamas datorklases, lielākas dušas telpas, jādomā par ēdināšanu. Pie tam 5. — 9. klases bērni ir tajā vecumā, kad vecāku uzmanība viņiem ir sevišķi nepieciešama, tās trūkums var radīt virkni psiholoģiska rakstura problēmu.
Jāapsver arī tukšo skolas telpu izmantošana — kas tās apsaimniekos? Vai nebūs kā savlaik ar bērnudārziem — tos slēdza, jo uzskatīja par nevajadzīgiem, bet tagad vecākiem vairs nav, kur atstāt savus bērnus. Lauku skolās ir ieguldīts liels kapitāls — izremontētas telpas, ierīkotas datorklases, iepirktas interaktīvās tāfeles, kodoskopi, mācību grāmatas. Bez darba paliks daudz augsti kvalificētu skolotāju, darbinieku.
Mazajās skolās skolotāji cenšas nodrošināt skolēniem pēc iespējas kvalitatīvāku mācību priekšmetu apguvi. To apliecina gan olimpiāžu rezultāti, gan vidusskolu izteiktās pateicības pamatskolu vadībai par labi sagatavotiem audzēkņiem. Lauku skolās skolotāji pazīst katru bērnu, zina viņu ģimenes, laikus pamana, ja ir kādas problēmas. Dažkārt vecāki pat vēlas savus bērnus pieteikt mazākā skolā, jo tajā bērnam veltīs vairāk uzmanības. Protams, nelielās skolas atpaliek tehniskā nodrošinājuma ziņā, tomēr katru gadu tas uzlabojas. Izglītības kvalitāti vairāk nosaka cilvēciskais faktors — skolas vadība, skolotāji un darbinieki, nevis skolēnu skaits tajā.
Daina Trantovska, Kurmenes pamatskolas direktora vietniece izglītības jomā:
— Kurmenes pamatskolā mācās 77 skolēni, ministrijas aprēķināto minimumu nenodrošinām, tātad arī mūsu skolas nākotne ir neskaidra. Raugoties no ekonomiskā viedokļa, protams, lauku skolas valstī nav perspektīvas, bet, tās slēdzot, izzudīs arī pagasti, jo skolas tajos ir vienīgais kultūras centrs. Pat pensionāru vakari nenotiek bez skolēnu priekšnesumiem. Bērni piedalās salidojumos, svētkos un brauc ekskursijās. Ir vecāki, kuri strādā Rīgā, bet dzīvo Kurmenē, jo te mācās viņu bērni, un, ja nebūs skolas, arī vecāki pametīs pagastu.
Braukāt uz kaimiņpagastu skolām arī nav nekāda medusmaize — ziemā, kad ir auksts un tumšs, gaidīt autobusu, kurš kavējas — tas pat pieaugušajam nav patīkami, kur nu vēl mazam bērnam!
Ministrija apgalvo, ka lauku skolās ir zemāka izglītības kvalitāte un, apvienojot skolas, tā paaugstināsies. Man gribētos vaicāt: “Kādi tam ir pierādījumi?” Rajona olimpiādēs iegūtās otrās un trešās vietas liecina par pretējo. Domāju, ka mazās skolas nav sliktākas par lielajām, varbūt pat labākas. Protams, pilsētās ir vairāk moderno tehnoloģiju, tomēr nevaram aizmirst par ētiskajām vērtībām — lauku skolās skolotājs par bērniem zina visu, ne tikai vārdu un uzvārdu, bet arī intereses, aizraušanās un laikus pamana, ja rodas kādas problēmas. Mēs visi esam kā viena liela ģimene. Savstarpējās attiecības nelielajās skolās ir mīļākas, un dvēseliskākas, te neizpaužas savas vietas izcīnīšana zem saules, līdz ar to bērniem mācīties mazākā skolā emocionāli ir vieglāk.
Cerams, valdība šādus likuma grozījumus nepieņems un padomās arī par cilvēkiem, par savu tautu, jo ne jau vienmēr visu nosaka vien aprēķini un ekonomiskais izdevīgums.
