Pļaviņietes Anitas Bērziņas dzīvē bijušas divas kaislības — grāmatas un teātris.
Pļaviņietes Anitas Bērziņas dzīvē bijušas divas kaislības — grāmatas un teātris. Ar to visu viņa ir saistīta arī joprojām, strādājot M. Brimmerbergas Pļaviņu vidusskolā par bibliotekāri un skolēniem mācot izteiksmīgi, bet galvenais — pareizi runāt.
Par darbu šajā skolā Anitas kundze saka, ka tur viņa esot viena no vecākajām “mēbelēm”. Tomēr jubilāres pirmā darbavieta pēc augstskolā apgūtajām bibliogrāfijas zinībām bija Pļaviņu bērnu bibliotēka. Anitas kundze pasmaida, kad stāsta par to laiku, jo tas bijis jauks. Tur viņa nodibināja arī zīmēšanas un teātra pulciņu. Kopā ar saviem lasītājiem jaunā bibliotekāre iestudēja lugas “Maija un Paija” vienu cēlienu. Darbošanos šajā pulciņā vēl tagad ar sajūsmu atceras mana kolēģe Ināra.
— Pēc tam mani aizvilināja uz skolu, kur strādāju jau no 1970. gada. Vai nav ilgi? Esmu bibliotekāre, bet paralēli mācīju arī latviešu valodu. Līdz izlaidumam izaudzināju trīs klases. Man bija brīnišķīgi skolēni, kurus arī tagad patīkami satikt skolas žetona vakaros un aprunāties. Lai vai kā viņiem veicās ar mācībām, bet runāt saviem skolēniem gan esmu iemācījusi. Skolā vadu dramatisko pulciņu, un tā “kodolu” veido skolēni no manas bijušās audzināmās klases, — stāsta Anita Bērziņa.
Joprojām klasika
Bērnībā Anitas kundze nedomāja, ka reiz būs skolotāja, bet par to, ka strādās ar grāmatām, bijusi pārliecināta vienmēr. Šo izvēli viņa nekad nav nožēlojusi un bez literatūras sevi nevar iedomāties. Savulaik daudz aizrāvusies ar dzeju, un joprojām ir klasikas piekritēja. Modernisms nav domāts viņai. Tāpēc, kad Anitas kundzi darbavietā sveica jubilejā, viena kolēģe atzina, ka apsveikuma runa būs īsa, jo tik lielai dzejas pazinējai grūti piemeklēt kādu vārsmu.
Kad ieminos par teātri, Anitas kundze teic, ka par to viņa varot runāt vienmēr, jo šī mākslas dziņa viņas dzīvē ir kas īpašs. Vismaz 20 gadu viņa bija saistīta ar Pļaviņu kultūra nama dramatisko kolektīvu, kuru vadīja režisore Aina Avena.
Īstie vārdi īstajā brīdī
Šī prasme — īstajā brīdī atrast pareizos vārdus un pateikt tos, lai aizkustinātu apkārtējo sirdis — devusi viņai dzīvē vēl kādu pieredzi. Daudzi aicinājuši Anitu Bērziņu palīdzēt brīdī, kad cilvēks jāizvada pēdējā gaitā.
— Arī šo nodarbi Aina man “piespēlēja”. Bieži gāju līdzi uz bērēm, papildinot viņas runu ar dzeju. Vienreiz viņa teica, ka uz kaut kādām bērēm pati netiek un man būs jānovada šī ceremonija, jo es taču visu zinot. Biju šausmīgi uztraukusies, bet tomēr to izdarīju, un tad jau “maisam gals bija vaļā”. Tagad to vairs nedaru, jo šis pienākums ir pārāk liela slodze gan emocionāli, gan fiziski, — stāsta pļaviņiete.
Vēl Anitas kundze palīdzējusi vadīt daudzas laulību ceremonijas Pļaviņu dzimtsarakstu nodaļā. Kā atzīst pati jubilāre, viņa bija atbildīga par to daļu, kad jaunajam pārim jāteic skaisti vārdi par tālāku dzīvošanu.
Ceļš cauri kupenām
Tie, kuri pazīst Anitas kundzi, zina, ka vārds viņai “kabatā nav jāmeklē”. Raksturs viņai esot no mātes, turīga saimnieka meitas, kura reiz spējusi nostāties pretī vecāku gribai un apprecēt vienkāršu kalpu puisi.
— Mana dzimtā puse ir Vecbebri, kur vectēvam piederēja lielsaimniecība. Tomēr, sākoties kolhoza laikiem, ģimenei visu atņēma, un mēs pārcēlāmies uz Vēreni. Tā es septiņu gadu vecumā zaudēju saikni ar Bebriem. Mācījos Skrīveros, kur pa nedēļas vidu dzīvoju internātā. Līdz mājām bija 25 kilometri, un bieži vien tos arī vajadzēja noiet kājām. Tas tomēr bija jauks laiks, jo bijām paliels bariņš gājēju. Ziemā iešana bija vairāk par sniega kupenām nekā pa ceļu, — atceras jubilāre.
Šobrīd viņa ir ne tikai vecmāmiņa trijiem mazbērniem, bet jau arī vecvecmāmiņa. Šajā godā viņu iecēlusi mazmeita Sandija, kura tagad ar ģimeni dzīvo un strādā Īrijā. Savukārt mazdēli — sešpadsmitgadīgais Rolands un piecpadsmitgadīgais Helmuts — bieži vien ir Anitas kundzes tuvumā.
