1980. gada rudenī toreizējā Stučkas (tagad — Aizkraukles) rajona Daudzevas kolhozā par individuālā sektora vadītāju sāka strādāt ideju un jaunības maksimālisma pilna jaunā speciāliste Sarmīte.
1980. gada rudenī toreizējā Stučkas (tagad — Aizkraukles) rajona Daudzevas kolhozā par individuālā sektora vadītāju sāka strādāt ideju un jaunības maksimālisma pilna jaunā speciāliste Sarmīte. Darbā, ģimenē, draugu lokā nemanot paskrēja desmit gadu.
“1999. gada krīze ģimenē un lauksaimniecībā “izsita” man pamatu zem kājām, un es sapratu, ka kaut kas jāmaina. Vai nu tagad vai nekad!” teic Sarmīte.
Sarmīte mainījās pati un mainīja savu dzīvi, bet tikai Zviedrijā. Bija vajadzīgs milzīgs gribas un darbaspēks, lai sakārtotu un stabilizētu gan savu, gan bērnu un vecāku dzīvi, kā arī iemācītos zviedru valodu, lai labāk iejustos šīs valsts labvēlīgajā vidē. Stiprais raksturs, oriģinālā domāšana, draugu atbalsts bija ne mazāk svarīgs. Un tas nebija viegli!
Ar Sarmīti esam labi pazīstamas, tāpēc sarunā uzrunāšu viņu ar “tu”.
Latvijā zootehniķus nevajag
— Kāpēc izvēlējies tieši Zviedriju?
— Pirms astoņiem gadiem nolēmu, ka tā dzīvot vairs nevaru. Tieši tajā laikā kāds pazīstams un uzņēmīgs latvietis bija devies uz šo valsti kā praktikants strādāt zviedru lielfermā. Es esmu diplomēta zootehniķe, un mani ieinteresēja viņa piedāvājums doties līdzi, jo Latvijā zootehniķi vairs nebija vajadzīgi.
— Kas notika ar taviem bērniem un ģimeni?
— Šis ir ļoti sāpīgs jautājums katrai mātei. Kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp. Vīrs mani pameta, kad vecākajai meitai bija 17 gadu, bet jaunākajam dēlam — tikai nepilni divi gadiņi! Vajadzēja līdzekļus četru bērnu uzturēšanai un mācībām, nemaz nerunājot par citām lietām. Izmisums bija liels. Latvijā nevienam darba devējam mani vairs nevajadzēja, bet Zviedrijā es nevienam vēl nebiju vajadzīga.
Mani vecāki ar lielu pierunāšanu uzņēmās pieskatīt un audzināt bērnus, kamēr es devos uz Zviedriju labākas dzīves un darba meklējumos.
1999. gada 27. augustā, savā 39. dzimšanas dienā, pirmo reizi aizbraucu izlūkot sapņu zemi Zviedriju.
Pēc nepilna gada kopā ar Gunu un Eduardu vasaru pavadījām Zviedrijā, bet 1. septembrī viņi turpināja mācības Daudzeses pamatskolā. Ik pēc trim mēnešiem es viesojos Latvijā vai bērni — Zviedrijā. Iegūstot pastāvīgu darbu ārzemēs, sapratu, ka ar laiku dēls un meita pārcelsies pie manis un mācīsies zviedru skolā.
Kā diena pret nakti
— Kā veicās jaunajā vidē Zviedrijā?
— Tā bija dotās iespējas izmantošana. Ieraudzīju, sapratu un mēģināju. Ļoti neilgā laikā apguvu jauno darbu. Iepriekšējā nodarbošanās Latvijā arī bija fermās, pienākumi — līdzīgi, tikai materiāli tehniskā bāze kā diena pret nakti.
Saimnieks Tomass visu sīki paskaidroja. Tā bija lielferma — 100 slaucamo govju, speciāla slaukšanas zāle, slaukšanas aparāti, tehniskais aprīkojums, pults, automātiskās iekārtas, traktori… Vienlaikus slauc un aprūpē 10 govju.
Tā katru rītu un vakaru 5—6 stundas. Jā, slodze liela, bet vienmēr izjutu gandarījumu un novērtējumu par labi padarītu darbu. Diemžēl ar skumjām atceros Daudzevas laikus, kad pienācīgu samaksu kompensēja ar diplomu vienreiz gadā lopkopju ballē.
— Tu taču nezināji zviedru valodu. Kā tiki galā?
— Sākumā visu paskaidroja angliski ar tulka palīdzību. Nedēļas laikā apguvu apmēram 100 nepieciešamāko zviedru vārdu, bet triju mēnešu laikā jau brīvi sarunājos.
Lielfermā ražo augstvērtīgu pienu, tā kvalitātei pievērš milzīgu nozīmi, jo no tās ir atkarīga peļņa un visas valsts piemaksas. Par sliktas kvalitātes pienu draud lieli naudassodi vai arī atteikums to pieņemt. Tādēļ man darba netrūkst.
Triju mēnešu laikā izdevās paaugstināt problemātiskā piena kvalitāti, un saimnieks man piedāvāja pastāvīgu un stabilu darbu lielfermā. Biju ļoti gandarīta, ka mans darbs tik augstu novērtēts. Tātad — stabila, nodrošināta dzīve man un manējiem garantēta.
Skolā kā mājās
— Kā turpinājās tava dzīve tranzītā starp Latviju un Zviedriju?
— Mani vecāki kopā ar bērniem Latvijā dzīvoja vēl trīs gadus, bet skolas brīvlaikos bērni ciemojās Zviedrijā. Iegādājos māju tuvu darbam un skolai. Guna un Eduards sāka mācības tuvējā dabas skolā.
Izglītības sistēma Zviedrijā krasi atšķiras no Latvijas izglītības sistēmas. Eduards mācās vietējā pamatskolā, kurā ļoti liela vērība tiek veltīta ekoloģijai, cilvēka un dabas savstarpējām attiecībām.
Skolā mācās apmēram 50 bērnu no 1. līdz 6. klasei. Tā vairāk atgādina lielu ģimeni, nevis mācību iestādi Latvijas izpratnē. Nezinātājam, ieejot skolā, pat grūti aptvert, ka esi pamatskolā, jo visur valda mājas gaisotne.
— Kā tavi bērni jutās svešā valstī?
— Zviedrijā valda īpaši labvēlīga attieksme pret bērniem un sirmgalvjiem, jo bērni ir mūsu nākotne, bet vecums — visiem priekšā. Bērni ir Zviedrijas nākotne ne tikai vārdos, bet arī nopietnos darbos un projektos. Asistents no sociālā dienesta speciāli veda Eduardu uz peldēšanas nodarbībām, jo man tajā laikā bija darbs un studijas. Latvijā manu bērnu dzīve nebija tik rožaina kā šeit. Viņiem pietrūka vecāku stiprā pleca, draudzīgā atbalsta grūtā brīdī un stresa situācijās. Tā visa pietrūka arī Gunai, kurai tolaik bija veselības problēmas. Tagad meitai veselības problēmu nav. Mātes tuvums, labvēlība skolā, veselīga vide, gandarījums par dzīves kvalitāti ir licis aizmirst visu slikto, padarot mani un bērnus par laimīgiem cilvēkiem.
Man prieks par to, ka, dzīvojot Latvijā, mana meita Kristīne ieguva bakalaura grādu Daugavpils universitātē kā sākumskolas skolotāja un turpina studijas, lai kļūtu par maģistri.
Studijas savieno ar darbu
— Vai tagad zviedru valodu proti labi?
— Patlaban paralēli darbam mācos Kristīgajā tautas augstskolā, 2. kursā, kur padziļināti apgūstu zviedru valodu kā svešvalodu, jo ir labi jāzina tās valsts valoda, kurā tu dzīvo. Studēju pamatprogrammu cittautiešiem, kuru beidzot var turpināt studijas nākamā līmeņa augstskolā. Papildus obligātajiem mācību priekšmetiem apgūstu zviedru literatūru, vēsturi, reliģiju un mūziku. Tā kā studijas savienoju ar darbu, man ir brīvais apmeklējums. Zviedrijas valdība ļoti atbalsta strādājošos studentus. Šīs augstskolas diploms dod iespēju Zviedrijā strādāt ļoti labi apmaksātu darbu.
Smadzeņu darbināšana pirmsbalzaka vecumā
— Vai studēšana tev nesagādā problēmas?
— Protams, apgūt zviedru valodu zviedriski ir daudz grūtāk nekā mācīties latviešu valodu latviski. Ļoti grūti, jo tuvojas Balzaka vecums. Smadzenes jādarbina, projekti jāizstrādā, testi jāraksta… Mājās ar bērniem gan cenšos runāt latviski. Eduardam jau ir vieglāk runāt zviedriski nekā latviski.
Kā piena kvalitātes eksperte šīgada martā nodibināju savu individuālo uzņēmumu.
***
Cīņa par izdzīvošanu, ticība ideāliem, vidējā posma speciālistes darba pieredze Latvijā, likteņa kūleņi, nopietnas izaugsmes nesaskatīšana sev un bērniem. Lūk, tādi ir dzirnakmeņi, kuri arī tagad “iemaļ” tik uzņēmīgas sievietes kā Sarmīte, mudina atstāt Latviju un doties svešumā.
Kas turpmāk cels Latvijas lauksaimniecību?Vai šī nozare jau ir mirusi dabīgā nāvē?
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Sarmīte Krēgere.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1960. gada
27. augusts, Rīga.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā, beigusi Saulaines lauksaimniecības tehnikumu.
NODARBOŠANĀS: piena kvalitātes eksperte, ārzemju studentu prakses vadītāja.
ĢIMENE: šķīrusies, meita Kristīne (29 gadi) — skolotāja Latvijā, dēls Gatis (28) — dzīvo un strādā Anglijā, meita Guna (15) un dēls Eduards (12) — mācās Zviedrijā.
HOROSKOPA ZĪME: Jaunava.
VAĻASPRIEKS: sports, mūzika, māksla, autobraukšana.
