Augusta beigās apritēs septiņi gadi, kopš pilskalniete Dace Mihailova, studējot Latvijas Universitātes Sinoloģijas fakultātē, aizbrauca gadu mācīties un dzīvot Ķīnā.
Augusta beigās apritēs septiņi gadi, kopš pilskalniete Dace Mihailova, studējot Latvijas Universitātes Sinoloģijas fakultātē, aizbrauca gadu mācīties un dzīvot Ķīnā. Vienam gadam sekoja nākamais, un šobrīd Dace savu dzīvi vairāk saista ar Ķīnu nekā ar Latviju.
Kopā ar Daci trīs gadus mācījos Neretas vidusskolā, pazīstu viņu no skolas laikiem, tāpēc uzrunāju ar “tu”. Pārskatot portālā “draugiem.lv” draugus un draugu draugus, ieraudzīju Daci un nodomāju, ka no mūsu ātrās sarakstes un abpusējiem jautājumiem “kā klājas?” nav nekādas jēgas. Vēlējos uzzināt vairāk: kā Dacei Ķīnā klājas, vai viņa nenožēlo savu izvēli un kādi ir viņas nākotnes plāni.
Valodu var mācīties visu mūžu
— Pastāsti, kā meitene no Pilskalnes nokļuva Ķīnā!
— Kad pabeidzu Neretas vidusskolu, ilgi nevarēju izdomāt, kur mācīties tālāk. Zināju, ka vēlos studēt Latvijas Universitātē, bet nevarēju izvēlēties specialitāti. Reiz, šķiet, toreiz vēl “Lauku Avīzē” ieraudzīju sludinājumu par studentu uzņemšanu Latvijas Universitātes Sinoloģijas fakultātē. Mani saistīja hieroglifi, kas bija pievienoti sludinājuma tekstam. Domāju — cik skaisti, varētu mācīties tos zīmēt! Tolaik vēl domāju, ka tos zīmē, nevis raksta. Iestājos LU Sinoloģijas fakultātē, un pēc pirmā mācību gada man bija iespēja papildināt zināšanas Ķīnā, piešķīra arī stipendiju. 2000. gada 29. augustā ielidoju Pekinā, un tad sākās mana dzīve Ķīnā. Vienu gadu studēju universitātē, tad izdomāju, ka gribu ceļot, bet vajadzēja pagarināt vīzu. Ļoti reti tā gadās — mēneša vietā vīzu pagarināja uz gadu, tad arī nolēmu izmantot šo starpgadījumu un palikt Ķīnā ilgāk, nekā sākumā biju domājusi.
— Kā iemācījies valodu?
— Iemācīties ķīniešu valodu ir grūti. Galvenais — jāatrod savs veids, kā vieglāk iemācīties. Ķīniešu valodā ir skaņas un hieroglifi, katrai skaņai ir četri toņi un vēl vairāk hieroglifu, bet, ja neiemācās skaņas un toņus, ir ļoti grūti saprasties. Mans universitātes skolotājs teica, ka varētu mācīties visu dzīvi un tāpat vēl neiemācītos, un viņam ir taisnība. Dzīvojot Ķīnā jau septiņus gadus, vēl joprojām nevaru teikt, ka labi zinu šo valodu. Šķiet, tā ir viena no skaistākajām pasaules tautu valodām — ļoti bagāta izteicieniem un nozīmēm.
— Turpināji studijas?
— Biju domājusi turpināt studēt, bet otrajam gadam man stipendiju nepiešķīra. Meklēju darbu un atradu to privātskolā, sāku strādāt par angļu valodas skolotāju. Biju iejutusies svešajā vidē, un tad man radās nākamais mērķis — iemācīties ķīniešu valodā sarunāties un rakstīt.
Somā lācītis un šokolāde
— Viegli bija aizbraukt no Latvijas?
— Lēmumu doties prom pieņēmu ilgi, bet arī tagad nav viegli izlemt, vai turpināt Ķīnā iesākto vai atgriezties Latvijā. Esmu pieradusi pie dzīves Ķīnā, tāpēc domāju, ka šobrīd atgriezties Latvijā man būtu daudz grūtāk nekā pirms septiņiem gadiem aizbraukt. Pirms aizbraukšanas uz Ķīnu nekad nedomāju, ka kaut kas tāds manā dzīvē būs iespējams. Tagad šķiet, ka tas nemaz nav tik neiespējami — dzīvot Ķīnā. Dzīve ir pilna pārsteigumiem.
— Ko paņēmi līdzi no mājām?
— Ceļasomā ieliku savu divdesmit četrus gadus veco spēļu lācīti, darbaprieku, optimismu, daudz, daudz tējas un šokolādes.
— Pie kā bija visgrūtāk pierast?
— Šobrīd esmu jau iedzīvojusies un pielāgojusies arī vietējam dzīvesveidam. Sākumā lielākās grūtības sagādāja ēdiens, pagāja diezgan ilgs laiks, kamēr pieradu, bet tagad ir otrādi — ciemojoties Latvijā, nevaru vairs pieēsties mājas gardumus. Salīdzinot ar ēdieniem, kādus latvieši ikdienā gatavo mājās, ķīniešu ēdiens ir ļoti viegls, neraugoties uz to, ka viņi uzturā lieto ļoti daudz eļļas. Ēdiens ir veselīgs un vitamīniem bagāts. Ķīniešiem gan nav tik labu piena produktu kā pie mums. Pie visa pārējā pieradu diezgan ātri, protams, ir dažas tradicionālas lietas — cilvēku domāšana, ieražas, tradīcijas, pie kurām vēl joprojām neesmu pieradusi, bet to nav tik daudz.
Jo vairāk paziņu, jo labāk
— Kā tevi uzņēma vietējie?
— Ķīnieši pret ārzemniekiem ir ļoti laipni, grib zināt, no kurienes cilvēks atbraucis, ko dara, cik ilgi ir Ķīnā. Arī mani uzņēma ļoti laipni un saprotoši. Īpaši viņiem patīk, ja runā viņu valodā, tad sarunas plūst daudz vieglāk, ātri var iepazīties. Ķīnā ir ļoti svarīgi, lai būtu pēc iespējas vairāk paziņu.
— Vai ķīnieši daudz zina par Latviju?
— Vārdu “Latvija” ķīnieši ir dzirdējuši, bet par tādu valsti neko daudz neviens nezina. Tie, kuri ir kaut mazliet lasījuši par Latviju, saista to ar Padomju Savienību, arī ar Krieviju. Pēc pasaules kausa izcīņas futbolā daudz vairāk cilvēku no mana paziņu loka uzzināja, kas ir Latvija, pat teica, ka mums esot labi futbola spēlētāji. Daudzi mani paziņas ķīnieši pēc iepazīšanās ar mani meklē informāciju par Latviju internetā un lasa interesantākos rakstus.
— Kuras ķīniešu kultūras iezīmes tev liekas saistošas?
— Ķīnas kultūra, manuprāt, iedalāma divos posmos — pirms kultūras revolūcijas un pēc. Mani vairāk saista posms pirms revolūcijas, jo šobrīd tā vairāk ir popkultūra, kaut kāds kultūras paveids, kuru zinātājiem vajadzētu nodēvēt īpašā vārdā. Liela daļa ieradumu nav mainījušies un, manuprāt, ir ļoti interestanti, bet tad, kad ķīnieši sāk lielīties ar viņu seno vēsturi un kultūru, uzskatot, ka tā vēl joprojām saglabājusies, tas man jāapstrīd.
Pietrūkst Latvijas dabas
— Kāda ir tava ikdiena?
— Strādāju piecas dienas nedēļā, atpūšos otrdienās un piektdienās, jo man darbs ir privātskolā, kurā skolēni mācās tad, kad parastajā skolā ir brīvdienas. Pēc darba parasti satiekos ar paziņām un draugiem. Ikdienā bieži ēdam restorānos, tas pat ir lētāk, nekā gatavot mājās. Ķīna ir ļoti liela valsts, un katrā pilsētā var atrast kaut ko savdabīgu, tikai šai vietai raksturīgu. Brīva laika nav daudz, brīvdienās braucu ciemos pie draugiem vai palieku mājās un atpūšos, izbaudu laiku, kad nekas nav jādara. Lasu grāmatas, eju uz jogas nodarbībām, gatavoju ēdienu. Ja nav pārāk karsti, kāpjam kalnos vai dodamies uz tējas namiņiem.
— Kā visvairāk pietrūkst?
— Trūkst latviešiem raksturīgā humora, joku un mākas pasmieties arī grūtos brīžos. Ilgojos pēc peldēm upē un ezerā, pēc sniega. Laikam visvairāk pietrūkst Latvijas dabas un ģimenes. Ir, protams, arī te daudz draugu, kurus uzskatu par savu ģimeni, tomēr viņi nespēj aizstāt savējos. Ar tuviniekiem sazvanos, cenšos to darīt pēc iespējas biežāk, bet ar latviešu draugiem sazinos portālā “draugiem.lv”. Ja vien ir vēlēšanās, par dzīvi Latvijā, notikumiem un jaunumiem var uzzināt pilnīgi visu, internetā ir plaša informācija.
— Pēc pāris gadiem joprojām būsi Ķīnā vai dzīvosi Latvijā?
— Nākotne gan vēl nav skaidra. Pēdējos gadus domāju, ka mana dzīve un karjera būs saistīta ar Ķīnu, bet nesen aptvēru, ka, iespējams, visu mūžu bez Latvijas būs par grūtu. Man patiktu pāris mēnešu dzīvot Latvijā, pāris — Ķīnā, bet tas ir ļoti grūti apvienojams. Mans labs paziņa Rūdis saka: “Nāks laiks, nāks padoms”. Dzīve Ķīnā ir ļoti neparedzama, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc man te patīk, jo nekad nekļūst garlaicīgi.
— Ko dari, lai neaizmirstu dzimto valodu?
— Ikdienā lielākoties runāju angļu un ķīniešu valodā, latviešu valodā parunāt izdodas ļoti reti, jo nav jau ar ko. Ir viens latviešu puisis Rūdolfs, kurš te studē filozofiju, tad nu katru dienu mazdrusciņ aprunājamies, bet šobrīd viņš ir Latvijā, un man nav neviena, ar ko runāties. Ir pāris grāmatu latviešu valodā, kuras pārlasu, bet gribētos lasīt un runāt vairāk.
— Vai naudai tavā dzīvē ir liela nozīme?
— Man šķiet, ka Ķīnā naudai ir lielāka nozīme nekā jebkurā citā valstī. Te meitenes varētu apprecēties tikai naudas dēļ. Iespējams, mūsdienās tā ir normāla parādība, tomēr Ķīnā tā ir ļoti uzkrītoša. Nauda ķīniešiem nosaka visu, bet es nevaru teikt, ka manā dzīvē naudai ir vislielākā nozīme. Man pietiek ar to, ko nopelnu, ļoti nepatīk, ka pateicībā nes dāvanas un visādus labumus. Nauda man nekad nav daudz nozīmējusi, vienmēr esmu bijusi Blaumaņa Kristīne. Atceros, vidusskolā skolotāja literatūras stundā jautāja, kā meitenes rīkotos Kristīnes vietā. Es tajā laikā atbildēju, ka būtu apprecējusi to bagātāko, bet patiesībā nekad nevarētu apprecēties tikai naudas dēļ.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Dace Mihailova.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1981. gada 4. jūlijs, Jēkabpils.
IZGLĪTĪBA: vidējā.
NODARBOŠANĀS: “Bear american english school” ārzemju skolotāju nodaļas vadītāja un angļu valodas pasniedzēja.
DZĪVESVIETA: kopš 2000. gada — Hangzhou, pilsēta Ķīnas Dienvidaustrumos.
ĢIMENE: māte Anita, omīte Marta, divi brāļi — Artis un Jānis.
VAĻASPRIEKS: joga, grāmatas, tikšanās ar draugiem.
HOROSKOPA ZĪME: Vēzis.
