Ainas Podvinskas septiņpadsmit mūža gadu cieši saistīti ar rajona laikrakstu.
Ainas Podvinskas septiņpadsmit mūža gadu cieši saistīti ar rajona laikrakstu. 1967. gada 17. marts bija Ainas kundzes pirmā darbdiena laikraksta “Komunisma Uzvara” (tāds bija “Staburaga” sākotnējais nosaukums) redakcijā. Avīzes četrdesmito jubileju Ainas kundze sagaida gan ar prieku par to, ka avīze joprojām ir populāra, gan ar nostalģiju par redakcijā nostrādātajiem gadiem.
Raksta gan sev, gan klasesbiedrenei
— Par žurnālisti kļuvāt mērķtiecīgi vai tā bija apstākļu sakritība?
— Man ļoti patika rakstīt. Tas arī padevās. Vārdi vienmēr nāca viegli, rakstīšana nekad nesagādāja grūtības. Arī tagad, lai gan sen nestrādāju redakcijā, ja kaut kas ir jāuzraksta, esmu laimīga! Skolā manus domrakstus vienmēr augstu novērtēja. Uz skolu braucu ar vilcienu, un tad atlika daudz laika rakstīšanai. Bieži sacerējumus rakstīju ne tikai sev, bet arī klasesbiedrenēm. Reiz skolā atkal bija kārtējais domrakstu konkurss, mans darbs bija ieguvis vienu no godalgotajām vietām, un arī klasesbiedrenes darbu skolotājs bija atzinīgi novērtējis. Brīdī, kad klasesbiedreni sveica, literatūras skolotājs pagriezās pret mani un teica: “Nu, jūties apmierināta ar savu darbu rezultātiem?”.
— Kā nokļuvāt toreizējā Stučkas rajona laikrakstā?
— Beidzot Bulduru dārkopības tehnikumu, sāku strādāt Aizkraukles kolhozā par dārznieka palīdzi. Nostrādāju tur divus gadus, ieguvu lielisku pieredzi, kas vēlāk noderēja gan organizatoriskos darbos, gan dzīvē. Pie mums ieradās partijas komitejas instruktors Voldemārs Zakss un aicināja strādāt jaunizveidotā Stučkas rajona komjaunatnes komitejā. Tolaik jau biju iestājusies universitātē, lai neklātienē studētu žurnālistiku, un ar komiteju nevēlējos saistīties. Sacīju Zaksa kungam, ka jaunajā rajonā noteikti būs arī savs laikraksts un tāds darbs man būs piemērotāks.
Darbiniece numur divi
— Kad sākāt strādāt “Komunisma Uzvarā”?
— Tas bija 1967. gada 17. martā. Redaktoru Kazimiru Daņiļeviču mazliet pazinu, jo viņš iepriekš bija rakstījis par mums kā jaunajām dārzkopēm. Pieņemot mani darbā par žurnālisti, štatu sarakstā biju darbiniece numur divi. Pirmais numurs tika apkopējai Ilgai Krūskopai, un visus gadus viņa man palikusi atmiņā kā spilgts paraugs, kā jāstrādā. Savus pienākumus viņa vienmēr izpildīja ar augstu atbildību, ar savu piemēru mācīja mums, kā sadzīvot kolektīvā.
— Kāda avīzes redakcija bija sākumā?
— Redakcija 1967. gadā bija tajā pašā ēkā, kur šodien. Strādājām otrajā stāvā, un redakcijas telpas vienīgais logs bija vērsts uz Daugavas pusi. Sākumā telpā bija tikai pāris rakstāmgaldu. Drīz redakcijas darbinieku pulks paplašinājās, sāka strādāt Anatolijs Stafeckis, Jānis Jaunzems, Ruta Šterna, Lilija Lauce. Visi bijām jauni, neklātienē mācījāmies augstskolā. Redaktoram vienīgajam bija pieredze avīzes veidošanā.
Strādā līdz “baltajām pelītēm”
— Kāds laikraksta apjoms bija sākumā?
— Avīze arī toreiz iznāca trīs reizes nedēļā — otrdienās, ceturtdienās un sestdienās. Izņēmums bija tā dēvētā Ipatovas avīze, kad ražas novākšanas laikā mums ieteica strādāt pēc “Saratovas metodes” — izdot avīzi katru dienu ar aktuālu informāciju par ražas novākšanu. Tad avīzi izdevām uz vienas lapas, tā sastāvēja no daudziem maziem informatīviem rakstiņiem.
— Kā to varēja paspēt?
— Strādājām līdz “baltajām pelītēm”. Daudziem nepatika, bet man sagādāja gandarījumu, ka viss jāpaspēj laikā. Jūlija beigas bija karstākais ražas novākšanas laiks, bet mums, studentiem, sesijas laiks augstskolā. Tā kā man nepatika sesijas, es vienmēr pieteicos palikt redakcijā. Bija reizes, kad naktīs uztrūkos no miega ar domu: jāzvana uz kādu kolhozu!
— Kādi tajā laikā bija sakari?
— Tā, kā tagad veido avīzi, mums pat sapņos nevarēja rādīties! Telefonsakari rajonā bija ļoti slikti, reizēm kolhozus un tālākos ciemus nevarēja sazvanīt pat nedēļu. Tā kā redakcijai sākumā nebija savas automašīnas, uz kolhoziem lielākoties braucām kopā ar darbiniekiem no lauksaimniecības pārvaldes, rajona izpildkomitejas vai partijas komitejas. Brauciens uz Neretu dažkārt ilga divas dienas, jo braucām caur Jēkabpili.
Godam “rīvē kantes”
— Kādas tēmas tolaik bija populārākās?
— Pirms dažādiem svētkiem obligāti vajadzēja rakstīt par plāna izpildi, pārpildi, darba pirmrindniekiem un triecientempiem. Ikdienā redaktors mūs stipri neierobežoja, dzīvojām un strādājām, jūtot radošo brīvību. Tad, kad redaktors juta, ka rakstu vajadzētu pavērst politiski, viņš mūsu rakstiem pielika partijisku sākumu vai beigas. Partijas komitejā, izlasot sākumu un pārbaudot beigas, bija apmierināti, jo vidu ne vienmēr visi izlasīja. Daudz rakstījām arī par lauksaimniecību, sabiedrisko dzīvi, skolu jaunumiem un sportu.
— Par ko jums pašai vislabāk patika rakstīt?
— Man patika un arī padevās rakstīt reportāžas. Patika piedalīties un būt notikumu virpulī. Labprāt rakstīju par lauksaimniecību, vēlāk strādāju vēstuļu nodaļā. Nepatika rakstīt garas intervijas. Tolaik pieprasīja, lai avīze piesaista daudz ārštata autoru (tautas balss!), tāpēc informācijas par dažādām nozarēm rakstīja cilvēki no visa rajona.
— Vai kritika laikraksta slejās bija pieļaujama?
— Avīzei bija liels respekts. Tā kā avīze bija kompartijas rajona komitejas izdevums, tas vien daudziem nodrošināja neaizskaramību. Vispār bija pieņemts, ka avīze atspoguļo sasniegumus, pārsvarā pozitīvos notikumus, likās, ka pie mums nekas slikts nenotiek. Kritiski galvenokārt rakstījām, ja kādā kolhozā vai uzņēmumā darbs neveicās. Partijas komiteja deva ziņu, kad jākritizē. Tā gluži nebija, ka neko nedrīkstējām kritizēt paši, bet dažreiz pārkāpām nerakstīto tabu. Reiz gan mani, gan redaktoru vadošs rajona darbinieks solīja iesūdzēt tiesā. Biju uzrakstījusi, ka celtniecības uzņēmuma vīri talkā kolhozā vairāk dzēruši nekā strādājuši. Tas dižā priekšnieka godam “rīvēja kantes”, viņš arī sūdzējās rajona vadībai.
Kolhoza bagātību glabātājs
— Mēs šobrīd izmantojam digitālās fotogrāfijas. Kā attēls laikrakstā nonāca tajā laikā?
— Tas bija ilgstošs process. Redakcijai bija fotogrāfs, bildēja gan redaktors, gan paši. Vēlāk Kazimirs Daņiļevičs veiksmīgi apmācīja arī autovadītāju, un viņš daudz fotografēja. Reizēm pašiem likās, ka fotogrāfijas izdevušās labas, bet redaktors paskatījās un teica: “neies krastā”. Lai attēli nonāktu avīzē, fotogrāfijas bija jāved uz cinkogrāfiju Rīgā, kur tika izgatavotas klišejas metālā. Reizēm process aizņēma pusotru nedēļu. Ja bija steidzami gadījumi un fotogrāfiju vajadzēja avīzes nākamajam numuram, paši braucām uz Rīgu un lūdzāmies, lai izgatavo ātrāk.
— Vai atceraties kādu savu kļūdu?
— Braucu uz Valli. Kolhoza priekšsēdētājs, kuru personiski nepazinu, stāstīja par kolhoza dzīvi un ieteica uzrakstīt par kolhoza klētnieku, kurš esot krietns cilvēks. Runājoties ar klētnieku, kurš vairākkārt pieminēja kolhoza priekšsēdētāju — cik viņš izpalīdzīgs, godājams, kā vietējie viņu ciena, jautāju, kā tad priekšnieku sauc, un bloknota malā pierakstīju — Kārlis Drone. Uzrakstīju rakstu “Kolhoza bagātību glabātājs” un dzīvoju mierīgi. Pēc vairākām nedēļām, satiekot Valles kolhoza priekšsēdētāju kādā pasākumā, pajautāju, vai rakstiņā viss bija pareizi. Viņš atbildēja, ka viss bijis labi, tikai viņš neesot sapratis, kāpēc es viņu nosaukusi par klētnieku. Laikam tas jāsaprot simboliski — kā jau kolhoza bagātību glabātājs. Izrādās, abiem ar klētnieku sakrituši gadi, kad sāka strādāt Vallē, abi cienījami un vēl vairāki fakti abiem vienādi. Es, rakstot par klētnieku, biju viņu “pārkrustījusi” priekšsēdētāja vārdā un uzvārdā.
“Patērētāju olas”
— Ko vēl atceraties no gadiem, kad strādājāt avīzes redakcijā?
— Daudz braucām talkās. Sākumā mūsu šefības kolhozs bija “Staburags”, vēlāk — Aizkraukles kolhozs, kur novācām kartupeļus, krāvām siena ķīpas, salmus. Reizi ceturksnī mums notika radošās apvienības sanāksmes, kurās piedalījās astoņas redakcijas. Apvienībā vienmēr pārrunājām arī valodas kļūdas. Mūs mācīja Latvijas vadošie valodnieki. Atceros, Bauskas kolēģi bija uzrakstījuši par saražotajām “patērētāju olām”. Tulkojot burtiski no krievu valodas, tā arī iznāca.
— Ar ko, jūsuprāt, atšķiras darbs laikrakstā tagad un pirms vairākiem gadu desmitiem?
— Tolaik avīzē bija maz kritikas — ja nu kāda lasītāja vēstule, kurā viņš par kaut ko sūdzējās. Uzskatu, ka arī tagad avīze veido sabiedrisko domu, tomēr jādomā arī par peļņu. Manuprāt, ja šodien publicētu tādus materiālus, ko rakstījām sākumā, avīze aizietu “pa burbuli”. Šobrīd “Staburags” veiksmīgi iegriezis savas dzirnavas, ir daudz kritikas gan par nopietnām lietām, gan sīkumiem. Cilvēki vienmēr tādi bijuši un būs — visiem patīk lasīt, ja kritizē citus, bet par pašu rakstīt sliktu nedrīkst. Tad tūlīt “lecam uz ecēšām” — ko tie žurnālisti iedomājas! Es šajos laikos laikam nemaz nespētu strādāt avīzē.
— Ko novēlat “Staburagam” dzimšanas dienā?
— “Staburags” joprojām ir pirmā avīze, ko pārskatu jau darbā, negaidot vakaru. Novēlu laikrakstam iemantot vēl plašāku un vispusīgāku lasītāju pulku, mēģināt atrast interesantas lietas, lai avīzi lasītu arī jaunākā paaudze.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Aina Podvinska.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1945. gada 3. jūlijs, Preiļu rajona Rudzāti.
IZGLĪTĪBA: augstākā. Beigusi Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes žurnālistikas nodaļu.
ĢIMENE: atraitne, meitas — Ilze un Danute, četri mazbērni — Didzis, Emīls, Agate un Zanda.
NODARBOŠANĀS: Aizkraukles novada domes priekšsēdētāja vietniece.
VAĻASPRIEKS: agrāk kolekcionēja nozīmītes, tad maizes etiķetes, daudz ceļojusi. Tagad patīk lasīt grāmatas, brīvo laiku pavada ar mazbērniem, parosās dārzā.
HOROSKOPA ZĪME: Vēzis.
