Kaut Amerikas Savienotajās Valstīs pavadīja ilgus gadus, Lilianna un Andris Pavasari vienmēr zināja, ka atkal reiz dzīvos Latvijā.
Kaut Amerikas Savienotajās Valstīs pavadīja ilgus gadus, Lilianna un Andris Pavasari vienmēr zināja, ka atkal reiz dzīvos Latvijā. Šo sapni viņi nesen piepildīja. Jau gandrīz gadu abi ir pļaviņieši.
Ar Pavasaru ģimeni tikos viņu dzīvoklī. Sarunājos galvenokārt ar Andra kungu, bet teiktajā vērīgi klausījās arī saimnieku mīlule — čivavas kucīte Dāle, kuru paši mīļi dēvē par Dālīti.
Bēgļu gaitas “izkaisa” pa pasauli
— Kad jūs aizbraucāt no Latvijas?
— Mana ģimene dzīvoja Rīgā, bet, sākoties karam, devāmies bēgļu gaitās. Tad man bija septiņi gadi. Sākumā kopā ar citiem bēgļiem nonācām Vācijā, kur nodzīvojām sešus gadus. Vēlāk daudzi latvieši aizceļoja uz citām valstīm. Mēs savu mājvietu atradām Amerikas Savienotajās Valstīs.
— Kur tieši jūs dzīvojāt?
— Vairākās vietās, un tas bija saistīts ar mana tēva darbu, jo viņš bija ārsts. Latvijā tēvam bija sava prakse, bet Amerikā viņš strādāja dažādās slimnīcās. Māte bija studējusi pedagoģiju un pilsētā, kurā dzīvojām, universitātē mācīja krievu valodu. Viņa šo valodu bija apguvusi jau pirms kara.
— Jūs arī iemācījāties krievu valodu?
— Jā. Es gan šajā valodā raiti nerunāju, bet lasīt varu. Tādējādi esmu iepazinis vairāku krievu literatūras klasiķu darbus. Ļoti patīk Antona Čehova stāsti. Arī laikrakstus tagad varu lasīt krievu valodā, bet sarunvalodu saprotu mazāk. Kad ikdienā uz ielas satieku kādu krievu tautības cilvēku, man jālūdz, lai viņš tomēr runā latviski.
— Kādu profesiju apguvāt?
— Pēc profesijas esmu bibliotekārs. Kad apprecējos un pārcēlos uz Čikāgu, sāku strādāt muzejā, biju biroja darbinieks.
— Latvijā gan nav daudz vīriešu bibliotekāru. Vai Amerikā ir citādi?
— Šo darbu tur veic daudz vīriešu, un tas nav nekas īpašs. Mani šī joma interesēja. Amerikas pilsētās ir milzīgas bibliotēkas, un cilvēki tās aktīvi apmeklē. Sava bibliotēka ir arī visās izglītības un daudzās kultūras iestādēs.
— Vai bibliotēkās bija arī latviešu autoru grāmatas?
— Jā. Tās vairāk atrodamas augstskolu bibliotēkās, bet ir arī daudzās publiskajās. Piemēram, bibliotēkā Ņujorkā ir liela latviešu autoru grāmatu nodaļa.
Aizmirst nav iespējams
— Vai Amerikā nejutāties nošķirti no latviskās vides?
— Latvieši visur turas kopā un ir aktīvi. Tā notiek arī Amerikas Savienotajās Valstīs. Arī mana ģimene aktīvi piedalījās sabiedriskajā dzīvē — darbojāmies latviešu draudzē un apmeklējām dažādus sarīkojumus, iesaistījāmies biedrībās, dziedājām arī koros. Tā satiku savu sievu Liliannu. Viņa ar ģimeni arī bija devusies bēgļu gaitās — sākumā uz Vāciju, bet vēlāk uz Ameriku. Mēs esam dzimuši dažādos Latvijas novados. Sieva ir no Liepājas puses, viņas uzvārds pirms laulībām bija Lāčplēsis. Cilvēkus ar šādu uzvārdu vairs nezinām ne Amerikā, ne Latvijā. Lilianna savulaik studēja vācu valodu, bet vēlāk izvēlējās medicīnu. Viņa strādāja Čikāgas slimnīcā par operāciju māsu.
— Nebija grūti svešumā saglabāt latviešu valodu?
— Noteikti nē, jo uzturējām saikni ar latviešu sabiedrību, un tā taču ir mūsu dzimtā valoda. Vai mātes valodu vispār var aizmirst?
Brīvi un Latvijā
— Vai atgriezties Latvijā bija jūsu mērķis?
— To abi ar sievu izlēmām jau sen — kad vairs nestrādāsim, dzīvosim Latvijā. Aizgājām pensijā, bijām brīvi un varējām pārcelties uz šejieni.
— Kad jūs ieradāties dzimtenē?
— 2005. gadā, un tā bija pirmā reize, kad atkal ieraudzījām Latviju. Maniem vecākiem tas neizdevās. Pirmo gadu dzīvojām Rīgā, pēc tam pārcēlāmies uz Pļaviņām.
— Kāpēc izvēlējāties mazpilsētu?
— Gribējām iegādāties kaut ko savu, bet Rīgā īpašumi ir ļoti dārgi. Iepriekš neplānojām, kur varētu dzīvot. Meklējām vairākās vietās, līdz atradām šo dzīvokli Pļaviņās, un tas mums iepatikās. Arī tagad reizēm aizbraucam uz Rīgu, bet dzīvot Pļaviņās mums tīk daudz labāk.
— Vai Amerikā jums palika daudz tuvu cilvēku?
— Man — brālēni, bet sievai — brāļa ģimene, kā arī daudz paziņu. Pārējie radi dzīvo Latvijā, bet mums viņu nav daudz.
Pastaigas jebkuros laika apstākļos
— Vai jums patīk Pļaviņas?
— Esam apmierināti. Nav nekā patīkamāka par pastaigām gar Daugavu. To cenšamies darīt katru dienu, lai arī kādi būtu laika apstākļi. Nekur citur gan vēl neesam bijuši. Vēl jāpabeidz iepriekšējā dzīvokļa saimnieka iesāktā pārbūve.
— Vai no ierastās dzīves Amerikā nekā netrūkst?
— Viss, kas mums vajadzīgs, ir tepat līdzās. Vienīgi nepatīk dubļainās ielas lietainā laikā, tad visapkārt ir lielas peļķes.
— Vai esat bijis arī kādā vietējā bibliotēkā?
— Pagaidām nav iznācis, bet mēs bieži apmeklējam dažādus koncertus un citus pasākumus. Grāmatu mums pašiem ir gandrīz pilna viena istaba. Tā ir kā maza bibliotēka. Kad pārcēlāmies uz Latviju, tā bija lielākā problēma — kā iesaiņot un nogādāt šurp grāmatas. Pat nedomājām kādu atstāt! Tā ka lasīt mums vēl ir daudz ko. Visas grāmatas vēl nav pat izsaiņotas. Neatteicāmies arī no savas plašās video un audio ierakstu kolekcijas. Tajā ir arī to latviešu koru dziesmas, kuros paši dziedājām.
— Kādā valodā jums lasīt patīk vislabāk?
— Vienlīdz labi zinām latviešu un angļu valodu. Abi ar sievu protam arī vācu valodu un lasām šīs tautas rakstnieku darbus.
Tālāk no Buša
— Vai interesējaties par politiku?
— O, jā! Katru dienu noskatāmies ziņu raidījumus. Tad uztraucamies par nekārtībām pasaulē un priecājamies, ja kaut ko izdevies paveikt. Esam apmierināti, ka Latvija ir pievienojusies Eiropas Savienībai un NATO. Mūsuprāt, cilvēkiem tā ir labāk, lai arī visās valstīs ir savas problēmas. Bez tām neiztiek arī Amerikas Savienotajās Valstīs.
— Kā šodien, kad dzīvojat Latvijā, raugāties uz Ameriku?
— Mums nepatīk Amerikas Savienoto Valstu prezidents Džordžs Bušs! Viņš jau Amerikā mums apnika. Katru dienu ziņās tik dzirdējām — Bušs paveicis to un šito. Tagad tas tomēr nenotiek tik bieži. Mums toties ļoti patīk Latvijas prezidente Vaira Vīķe — Freiberga. Mēs cerējām, ka nākamā šajā amatā varētu būt Sandra Kalniete, bet ar tagadējo valdību tas diezin vai ir iespējams. Dzīvosim, redzēsim, kā būs.
— Vai no Amerikas jums līdzi atceļoja arī jūsu mīlule?
— Protams. Dālīti mantojām no sievasmātes. Dālītei gan ir grūti aukstā laikā, jo šie sunīši ir dienvidnieki, kuriem patīk siltums. Kad logā spīd saule, Dālīte atrod saulaināko vietu, kur apgulties. Tālo braucienu viņa pārcieta labi. Dālītei gan vajadzēja ceļot speciālā somā, bet nekādi sarežģījumi neradās.
***
Sarunas laikā ar Andra kungu viņa sieva Lilianna cītīgi skoloja kaimiņu meiteni, kurai viņa palīdz apgūt angļu valodu. Andra kungs teic, ka arī neilgajā Rīgā pavadītajā laikā viņiem bijuši vairāki skolēni. Ar mācīšanu vairāk nodarbojoties kundze — kā jau bijusī skolotāja. Liliannas kundze gan met ar roku, ka ar šo profesiju bijusi saistīta vismaz pirms 30 gadiem!
Mācību stundas starplaikā tomēr vēlējos uzzināt, kā Liliannas kundze jūtas Latvijas mazpilsētā — Pļaviņās? Viņa atzīst — labi.
— Esam te apmeklējuši daudz labu koncertu. Īpaši patika meža darbinieku kora “Silvicola” koncerts. Šo ierakstu mēs pat aizsūtījām paziņām uz Ameriku. Par garlaicību nevaram sūdzēties, — mundri saka Lilianna Pavasars.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Andris Pavasars.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA:
1937. gada 9. decembris, Rīga.
IZGLĪTĪBA: koledžas grāds bibliotēku zinātnē.
ĢIMENE: sieva Lilianna.
VAĻASPRIEKS: grāmatu lasīšana.
HOROSKOPA ZĪME: Strēlnieks.
