Sunākstieši ķērušies pie ieceres, kas nav izdarāma vienā vakarā, izlemjama vienā sapulcē. Viņi vēlas veidot jaunu grāmatu par Sunāksti ne tikai kā vēsturisku faktu krājumu, bet kā paliekošu liecību vietai, cilvēkiem, dzimtām, skolai, kultūras dzīvei, padomju laikiem, atmiņām un pašas Sunākstes raksturam.
Uz apspriedi kopā nāca Sunākstes kultūras nama vadītāja Vineta Lavrenoviča, viens no aktīvākajiem vietējās vēstures pētniekiem Andris Šinke, bijusī Sunākstes pārvaldes vadītāja Ināra Vītola, uzņēmēja Laima Jaškova un citi.
Par to, kā šādu darbu no ieceres aizvadīt līdz gatavam manuskriptam, tikšanās laikā stāstīja Māra Bitāne, kurai ir pieredze projektu vadībā, rakstniecībā un grāmatu tapšanas procesos. Māra Bitāne ir ceļojumu un grāmatu bloga “Ceļojumu dienasgrāmata” un Instagram konta @dzive_ar_gramatam autore. Darbojas valodas klubā “Pieturzīmes” un ir uzsākusi rakstniecības studijas RTU Liepājas akadēmijā.
Māra tikšanās laikā uzsvēra, ka vispirms jāatbild uz šķietami vienkāršu, bet patiesībā ļoti svarīgu jautājumu – kāpēc šī grāmata vajadzīga. Vai tā būs atmiņu saglabāšanai, vietas atpazīstamībai, nākamajām paaudzēm vai arī plašākam lasītāju lokam?
Sunākstiešiem materiālu netrūkst. Ir fotogrāfijas, atmiņu pieraksti, skolas un kultūras dzīves liecības, vēstures fragmenti, agrāk izdotas grāmatas un cilvēku personiskie arhīvi. Sarunā izskanēja, ka par Sunāksti dažādos avotos jau ir rakstīts, taču tieši tāpēc būtu vērtīgi visu apkopot vienā darbā. Andris Šinke sacīja, ka grāmata ir “vairāk nekā piemineklis”, jo tā var pārdzīvot laikus, cilvēkus un pat veselas paaudzes.
Vienlaikus kļuva skaidrs, ka lielākais izaicinājums nebūs tikai materiālu savākšana, bet gan izvēle – ko likt grāmatā un kādā valodā to izstāstīt. Vieni vairāk sliecās uz vēsturisku un dokumentētu apkopojumu ar atsaucēm, citi vēlējās poētiskāku stāstu, kas lasītāju aizrauj. “Mums vajadzētu iet ar mīlestību pret savu pagastu un parādīt to visiem caur dažādām šķautnēm,” izskanēja sarunā.
Īpaši dzīvi tika izteikta doma, ka grāmatai nevajadzētu būt tikai sausam faktu krājumam. Tajā būtu vieta arī sadzīves detaļām – kā sunākstieši cepa maizi, mazgāja veļu, kādi vārdi reiz doti bērniem, kāda bijusi kultūras dzīve, skolas ikdiena, pašdarbības teātris, ansambļi un kolhoza laiku pieredze. Tieši šādas detaļas bieži ļauj vēsturei elpot.
Svarīgs jautājums bija darba organizēšana. Māra Bitāne ieteica, ka grāmatai vajadzīgs viens galvenais rakstītājs vai redaktorisks vadītājs, kurš saturētu kopējā stāstā. Ja katrs rakstītu savu daļu pilnīgi atšķirīgā stilā, gala rezultāts varētu kļūt saraustīts. Nepieciešams arī redaktors, korektors, dizaina cilvēks un rūpīga faktu pārbaude. “Četru vai sešu acu princips” šādā darbā būtu nevis greznība, bet nepieciešamība.
Runāja arī par naudu — grāmatu varētu izdot ar projekta, pašvaldības, ziedotāju un vietējo atbalstītāju palīdzību. Kā iespējamie finansējuma avoti minēti Valsts kultūrkapitāla fonds un Sēlijas kultūras programma, pašvaldības atbalsts, kā arī ziedojumi. Reālāks ceļš būtu kombinēt vairākus avotus un uz pašvaldību doties jau ar skaidru ieceri, tāmi un daļu piesaistīta finansējuma.
