Kur pazudusi Lieldienu patiesā nozīme? Jaunieši meklē vairāk nekā tikai sarunas

Ir cilvēki, kuri par ticību runā kā par ideju. Un ir tādi, kuri ar to dzīvo — arī tad, kad ir nogurums, šaubas un brīži, kad šķiet, ka viss jūk. Neretas evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs Artūrs Dimitrijevs ir viens no tiem, kura ceļš uz ticību nav bijis pašsaprotams, bet piedzīvots kā personīgs pavērsiens. Viņš atklāti runā gan par savu pirmo sastapšanos ar Lieldienu vēsti, gan par to, kā mūsdienās cilvēki meklē garīgumu ārpus baznīcas un kāpēc jaunieši tomēr nāk — un paliek. Sarunā viņš iezīmē arī to, kā šodien visvairāk pietrūkst — piederības sajūtas un vietas, kur cilvēks var būt pieņemts bez nosacījumiem. Ko nozīmē Lieldienas laikā, kad tās reducētas līdz krāsotām olām un pavasara simboliem? Un vai baznīca vēl spēj būt vieta, kur cilvēks atrod ne tikai mierinājumu, bet arī atbildes? Par to saruna ar mācītāju Artūru Dimitrijevu.

— Septembrī būs trīs gadi, kopš kalpojat Neretā. Kur bijāt pirms tam?

— Šeit esmu savā pirmajā kalpošanas vietā kā mācītājs. Esmu uzaudzis Cesvaines draudzē, un arī studiju laikā, kad sešus gadus mācījos Rīgā, mana draudze joprojām bija Cesvainē. Tur sākumā kalpoju kā lektors, pēc tam kā evaņģēlists. Pēc Luteriskās akadēmijas pabeigšanas bīskaps mani nozīmēja uz Neretu, un kopš tā laika esmu šeit.