Pavasarim sākoties, Latvijas zemnieki nonākuši sarežģītā situācijā — dīzeļdegvielas cena martā pieaugusi par aptuveni 55 centiem litrā, būtiski apdraudot pavasara darbu rentabilitāti. Tā kā degviela ir viens no galvenajiem resursiem, pieaug arī produkcijas pašizmaksa, īpaši uz iepriekšējā gada nelabvēlīgo laikapstākļu fona. Ir zemnieki, kas degvielu iegādājās savlaicīgi, taču ar rezervēm pietiks tikai sezonas sākumam.
Vietalvas pagasta zemnieks, graudaudzētājs Ansis Saliņš no saimniecības “Iesalnieki 1” atzīst — situācija liek ļoti daudz pārdomāt: ražošanas izmaksas, tehnoloģiju, riskus un visu pārējo. “Šodien sēžu mājās pie galda, steidzu sagatavot dokumentus Lauku atbalsta dienesta projektam, vienlaikus mēģinu saprast, kā šajā sezonā vispār strādāt,” saka Ansis.
Nodoklis nodokļa galā
Situāciju laukos šobrīd nosaka vienkārša, bet skarba realitāte — izmaksas aug, bet produkcijas cenas tam neseko. Šobrīd sakrīt vairāki negatīvi apstākļi. Stājies spēkā nodoklis mēslojumam, ko speciālisti apzīmē ar CBAM jeb oglekļa emisiju, ievedkorekcijas mehānisma nodoklis, kas visvairāk ietekmē slāpekļa mēslojumu. Lai gan līdz pat šim brīdim nav noteikta konkrēta metodika, kā to aprēķinās. Līdz ar to pašlaik minerālmēslus Latvijā importē ļoti piesardzīgi un radies to deficīts. Ņemot vērā to, ka minerālmēslus vairs neieved no Krievijas un Baltkrievijas, to cena pieaugusi par aptuveni 40 % salīdzinājumā ar Ukrainas pirmskara periodu.
Savukārt graudu cena biržā ir atgriezusies gandrīz tajā pašā līmenī, kāds bija pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā.
“Ko tas nozīmē? Visas ražošanas izmaksas ir krietni augušas — mēslojums, degviela, darbaspēks, rezerves daļas. Bet ienākumi — nē,” skaidro Ansis.
Šādā situācijā lauksaimnieks ir spiests pārrēķināt katru soli. “Daudzi šobrīd sēž ar kalkulatoriem rokās,” viņš piebilst. Turklāt Eiropas tiešmaksājumi nākamajam plānošanas periodam Latvijai būs zemāki par vidējo līmeni. Vismaz pašreizējā piedāvājumā Latvijai būs 75 % no Eiropā vidējā tiešmaksājumu līmeņa. It kā ar to vēl nebūtu gana, nedaudz mainīts naudas sadales mehānisms, un lauksaimniekiem nāksies dalīties, daļu atvēlot projektam “RailBaltica”.
Viena no izejām ir meklēt iespēju radīt nišas produktus, kurus var saražot ar mazākiem izdevumiem, bet gūt lielāku ienākumu.
Karš “apēd” cenu pieaugumu
Stāstot par aizvadīto ziemu un graudaugu sējumiem, Ansis Saliņš saka, ka tie pavasari sagaidījuši labi. Rapsim gan viena trešdaļa sējumu ziemu nav pārlaidusi, to ietekmējis pārāk lielais mitrums pagājušā gada augustā. Ar ziemājiem apsētās platības pērn bija rekordlielas — virs divām trešdaļām. Militārā konflikta dēļ martā graudu cena biržā kāpusi par 10 %. Iepriekš cena turējās ap 200 eiro par tonnu. Tā ir, kā saka, medaļas viena puse. Tuvie Austrumi ir viens no lielākajiem graudu noieta tirgiem, un loģistikas problēmu dēļ gala cena graudiem principā nemainīsies.
Situācija liek meklēt jaunus risinājumus. Kā piemēru Ansis min eļļas linu audzēšanu, ko šogad plāno attīstīt kooperatīvs “Latraps”. “Tā ir kultūra ar mazākām izmaksām, un perspektīvā cena varētu būt labāka nekā rapsim.” Līdz ar to Latvijā šogad krietni vairāk lauku vasaras vidū būs gaiši zili no ziedošiem liniem.
Saimniecībā Ansis audzē arī tritikāles un kviešu sēklas materiālu sadarbībā ar “Dotnuva Seeds”, un pērn šim mērķim bija apsēti 100 ha.
Nevar strādāt kā agrāk
Lai gan šajā mēnesī sabiedrībā bieži tiek runāts par degvielas cenu kāpumu, Ansis uzsver — tā nav vienīgā problēma. “Ja ietekme būtu tikai degvielai, tas vēl nebūtu kritiskākais,” viņš saka. Tomēr arī šajā jomā gaidāms jauns sadārdzinājums — no 1. aprīļa dīzeļdegvielai obligāti jāpievieno biopiedevas, kas cenu palielinās vēl par aptuveni 5 — 7 centiem litrā. Ansis Saliņš atgādina, ka šobrīd degvielas cenā iekļauta arī obligātās valsts degvielas rezervju uzturēšanas izmaksas, kas ir ap 5 centiem litrā.
Turklāt šogad lauksaimniekiem vairs nav ierastās bezakcīzes degvielas — ieviesta minimālā akcīzes likme, kas papildus palielina izmaksas. Te saistība meklējama lopkopju lauciņā, kurā līdz šim degvielas limiti bija nepietiekami.
Kopumā radušos problēmu dēļ daļa lauksaimnieku jau samazina platības, atsakās no mazāk produktīvām zemēm vai pat pamet nozari. Kā atzīst Ansis Saliņš, strādāt tā, kā agrāk, vairs nav iespējams. Kamēr laukos vēl nav sākušies darbi, daudziem zemniekiem galvenais jautājums ir viens — vai šī sezona vispār būs izdevīga.
Drūmāk ir Latgalē
Pirms dažiem gadiem, pirms kara Ukrainā, situācija bija pavisam cita. Sākoties karadarbībai, kādā brīdī rapša cena biržā sasniedza pat 970 eiro par tonnu, taču šobrīd tā ir kritusies līdz 450—500 eiro. Līdzīgs cenu kāpums bija griķiem, kā arī graudaugiem. Tajā pašā laikā arī mēslojuma cenas piedzīvoja strauju kāpumu — no 300 līdz pat 1000 eiro par tonnu. “Daudzi nepaspēja nofiksēt graudu realizācijas cenu, kas rudenī strauji nokrita, un tas daļu lauksaimnieku iedzina strupceļā,” atzīst Ansis. Papildu grūtības radīja arī laikapstākļi — pagājušā gada lietavas un iepriekšējās sezonas izaicinājumi. Līdz ar to secinājums — pēdējie trīs gadi bijuši ārpus ierastā saimniekošanas ritma, nav devuši iespēju attīstībai. Īpaši dramatiska situācija ir Latgales pusē.
Lēmumu liks pieņemt augusts
Sunākstes pusē saimnieko Mārtiņš Treimanis. Viņš “Staburagam” stāsta, ka pavasari sagaida bez lielas sajūsmas. Lauku darbi tuvojas, bet katrs brauciens ar traktoru kļūst dārgāks. “Paspēju nedaudz nopirkt degvielu, kad tā vēl bija lētāka, bet tāpat viss iet uz augšu,” viņš saka. Toties graudu cena, piemēram, par augstākās šķiras kviešiem maksā ap 200 eiro par tonnu, bet minerāļi maksā pāri 400 eiro,” viņš salīdzina.
Par nākotni viņš runā piesardzīgi — šis ir izšķirošs gads. Varbūt daudzi jau likvidējas. Kāpjot degvielas cenai, dārgākas kļūst arī rezerves daļas. Kopš tās Latvijā neeksportē no Baltkrievijas, pazeminājusies arī to kvalitāte. Savukārt daudz augstākas kvalitātes detaļas maksā teju četras reizes vairāk. To, ko darīs nākamajā gadā, rādīs augusts. Vismaz jācer, ka laikapstākļu ziņā tas būs labāks.
Nav ne panikas, ne lielas skaidrības
Neretas pagasta saimniecības “Čaidāni” saimnieks Raimonds Leitis uz situāciju raugās ar sev raksturīgu mieru — bez lieka satraukuma, bet ar skaidru apziņu, ka priekšā ir neziņas pilns laiks.
“Silts vēl nav,” viņš nosaka, runājot par pavasara sākumu. Kopumā noskaņojums saimniecībā saglabājas stabils.
Viņam lielākās pārdomas šobrīd raisa situācija ar degvielu. Kā atzīst Raimonds, saimniecībā jau laikus par to ir domāts un daļa degvielas iepirkta rezervē, un vēl ir arī neizņemts atlikums no tā sauktās “zemnieku degvielas”.
Tomēr viņa skatījumā būtiskākais nav cenu kāpums. “Man galvenais, lai degviela vispār būtu pieejama,” uzsver Raimonds. Ja tā būs, tad ar pārējo vēl varēs galus savilkt.
Vienlaikus degvielas sadārdzinājums neizbēgami palielina ražošanas izmaksas. “Tas pašizmaksu sadārdzina ārprātā,” viņš atzīst, piebilstot, ka saimniecībā jau ilgstoši domā par katru braucienu. “Visu laiku sekojam līdzi — kur braukt, kā braukt, kāpēc braukt. Lieki netērējam. Pavasara darbiem vajadzētu pietikt.”
Lai samazinātu degvielas patēriņu, saimniecībā ieguldīts efektīvā tehnikā. Piemēram, zāles novākšanā tiek izmantota tehnika, kas vienā reizē spēj apstrādāt plašu joslu.
“Ar vienu braucienu tu vari nopļaut uzreiz kādus astoņus metrus,” skaidro Raimonds. Papildus tam izmantoti lielie vālotāji un cita tehnika, kas ļauj optimizēt darbu ķēdi — no pļaušanas līdz savākšanai un smalcināšanai. Mērķis ir viens — pēc iespējas mazāk braucienu pa lauku.
Paļaujas uz saviem resursiem
Atšķirībā no graudu audzētājiem, kuri šogad īpaši izjūt minerālmēslu cenu kāpumu, Raimonda Leiša saimniecībā situācija ir stabilāka.
“Mēs pamatā lietojam savus šķidrmēslus no kūts,” viņš skaidro. Minerālmēsli gan ir iegādāti, taču tie iepirkti jau rudenī — gan ziemāju papildmēslošanai, gan kukurūzai pie sējas. Tas ļāvis izvairīties no pēdējā brīža cenu lēcieniem.
Ja degvielas jautājumā svarīgākais ir pieejamība, tad piena nozarē lielākā problēma šobrīd ir cenu kritums. “Tās krietni brauc uz leju,” saka Raimonds. No iepriekšējā maksimuma cena jau samazinājusies par aptuveni 10 centiem litrā, un nav skaidrs, vai kritums turpināsies. “Visu laiku ir neziņa,” viņš piebilst.
Tomēr saimniecību šobrīd glābj tas, ka tā nav pārmērīgi liela. “Nav milzīgu apjomu — optimāls dzīvnieku un lauksaimniecības zemes hektāru skaits. Tas nozīmē, ka izmaksas un ienākumi vēl ir sabalansējami, nav situācijas, kad lielu apjomu dēļ zaudējumi kļūst nekontrolējami. Liela priekšrocība ir arī saimniecības izvietojumam — lielākā daļa lauku atrodas netālu no mājām. Tālākie gabali ir vien dažu kilometru attālumā, kas būtiski samazina transporta izmaksas.’’
Taupība un plānošana — izdzīvošanas pamats
Saimniecībā jau laikus tiek plānoti arī līdzekļi tehnikas remontam. Rezerves daļas, eļļa un filtri iepirkti ziemā, izmantojot sezonālās atlaides.
“Sarakstus ar nepieciešamo sagatavojam laikus, esam jau sapirkuši visu, kas nepieciešams regulārajām apkopēm,” saka Raimonds. Ikdienā liela nozīme ir arī cenu salīdzināšanai. Saimniecības darbinieki seko līdzi tirgum, meklē alternatīvas un izvēlas izdevīgākos risinājumus. “Sēž pie datora un meklē, kur ko var lētāk dabūt,” viņš raksturo procesu. Vienlaikus netiek aizmirsta kvalitāte. Ja nepieciešams, tiek izvēlētas arī dārgākas detaļas, bet tikai tad, ja tās tiešām garantē uzticamību, nevis tikai zīmola cenu. Raimonda skatījums uz situāciju kopumā ir atturīgi optimistisks. “Nekas iepriecinošs nav, bet panikas arī nav,” viņš saka.
Lauksaimniecībā, kā viņš uzsver, vienmēr jādzīvo ar zināmu neziņu — gan par cenām, gan par laikapstākļiem, gan par tirgu. Taču, kamēr “miers virs galvas un debesis skaidras”, darbs turpinās.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Staburags”.
