Barikāžu laika žurnāliste. Aizkraukliete Gunta Līdaka pārskata mediju definīciju Latvijā

Ir cilvēki, kuru profesionālais ceļš atgādina nemierīgu upi — ar straujiem pagriezieniem, krācēm un drosmīgiem lēcieniem nezināmajā. Guntas Līdakas, kuras dzimtā puse ir Aizkraukle, stāsts mediju pasaulē ir tieši tāds — no Latvijas Televīzijas “Panorāmas” laika un barikāžu elpas līdz komerctelevīziju veidošanai un Kultūras ministrijai, kur viņa šobrīd vada Mediju politikas nodaļu. Viņas radošā biogrāfija ir trauksmaina, brīvdomīga un cieši savīta ar Latvijas mediju attīstības pagrieziena punktiem. Sarunā atgriežamies gan jaunībā, gan 90. gadu eksperimentālajā televīzijā, gan runājam par mākslīgā intelekta izaicinājumiem un jauna Mediju likuma tapšanu. Saruna ir stāsts par cilvēku, kurš medijus pazīst no iekšpuses un saka, ka žurnālistika nav tikai profesija, bet dzīvesveids.

IMANTS KAZIĻUNS

Gunta bilst, ka šobrīd nepilnu gadu atrodas savā pēdējā darba posmā — kļuvusi par ierēdni. “Līdz pensijai vairs nav tālu,” viņa smej. Šī pieredze — darbs ministrijā, ir pilnīgi jauna, jo lielākoties strādājusi medijos — Latvijas Televīzijā, pēc tam komerciālajos, arī nevalstiskajos.

— Kuros komerciālajos medijos strādājāt?

— Gara vēsture jāstāsta. Mana radošā biogrāfija ir ļoti trauksmaina. Sākums bija Latvijas Televīzijā. Pēc tam veidoju NTV5, tad LNT — kas tapa uz NTV5 un “Pica TV” bāzes. Tad neilgu brīdi taisīju TV5, Studentu radio. 11 gadus vadīju Raidorganizāciju asociāciju. Visu laiku esmu pinusies pa mediju vidi un nekur tālu prom neesmu tikusi. Arī ministrijā šobrīd vadu Mediju nodaļu. Tagad, kad kļuvu par ierēdni, sekoju līdzi tam, kas notiek reģionos. Līdz ministrijai prese man nebija tik tuva — vairāk elektroniskie mediji, televīzija un radio. Bet žurnālistikā esmu strādājusi ilgi. Mediju vidi pazīstu no iekšpuses, un man interesē, tajā skaitā, kā turas reģionālie mediji. Un, manuprāt, “Staburags” turas diezgan labi.

— Atgriežoties bērnībā — Aizkraukle bija jūsu puse?