Skrīveru iedzīvotājiem tiekoties ar novada pašvaldības pārstāvjiem, atkal uzvirmoja kaislības par Andreju Upīti un viņa piemiņu. Pašvaldībā saņemts iesniegums, par kuru vēl gaidāmas diskusijas.
Aizkraukles novada domes priekšsēdētāja vietnieks Andris Zālītis, sapulcē tiekoties ar skrīveriešiem, sacīja, ka februārī domes sēdē deputātiem būs jāskata jautājums par Upīti. Esot saņemts domes deputāta Gunta Libeka iesniegums par to, ka Andreja Upīša pieminekli pie Skrīveru vidusskolas vajadzētu aizvākt. Tas neesot iekļauts nojaucamo monumentu sarakstā, kas minēti likumā, tādēļ tas nav automātiski demontēts. Kopumā saruna par šo tematu bija dzīva, reizēm asa, bet tieši tāpēc arī patiesa.
Priekšlikuma iesniedzējs Guntis Libeks arī piedalījās šajā sanāksmē. Viņš savu pozīciju balstīja uz likumu. Deputāts atsaucās uz 2022. gada 22. jūnijā izsludināto likumu ‘‘Par padomju un nacistiskās Vācijas okupācijas pieminekļu eksponēšanas aizliegumu’’, uzsverot, ka publiskā telpā nedrīkst eksponēt okupācijas varas slavinošus objektus vai ar okupācijas varām saistītu personu godināšanu.
Libeks pauda uzskatu, ka Andrejs Upīts viennozīmīgi ir saistīts ar padomju okupācijas varu, turklāt bijis vadošos amatos. Piemineklis atrodas skolas priekšā, un, viņaprāt, tas nozīmē, ka skolēniem publiskā telpā tiek turpināts “eksponēt duāla vērtējuma figūru”. Libeks norādīja, ka padomju propaganda par Upīti cilvēku prātos ir iesēdusies arī pēc 35 neatkarības gadiem un “nav dabūjama laukā”. Viņa skatījumā tas traucē “atšķirt labo no ļaunā” un var deformēt skolēnu ētiskos principus.
No zāles sekoja praktisks jautājums: “Fiziski tas piemineklis kādam pieder?” Andris Zālītis atbildēja, ka precīzi nezina, vai tas ir skolas bilancē vai citur, bet, visticamāk, tas ir pašvaldības īpašums, jo pašvaldība ir skolas dibinātāja. Viņš ar ironiju piebilda, ka Guntim to uzdāvināt nevarēs.
Tad no zāles sekoja nākamais jautājums — par skolas nosaukumu. Andris Zālītis apstiprināja, ka tieši tāpēc iesniegums tiks skatīts domē un notiks viedokļu apmaiņa, lai pieņemtu pareizu lēmumu.
Diskusija uz brīdi pārgāja no pieminekļa uz pašu runātāju. Sieviete no zāles uzdeva tiešu jautājumu: “Vai jūs esat bijis komunistiskajā partijā? Jā vai nē?”
G. Libeks atbildēja: “Nē, neesmu bijis.” Viņš arī norādīja, ka šī esot tipiska metode — nevis diskutēt par iesniegumu, bet “pratināt” iesniedzēju. Tika pieminēti arī “čekas maisi”, un Libeks piebilda, ka dienējis padomju armijā divus gadus Tālajos Austrumos kā medicīniskā dienesta virsnieks.
Andris Zālītis mēģināja ievirzīt sarunu rāmjos: apmaināmies ar viedokļiem, nepasludinām kādu par “slikto”. Pretējā puse gan iebilda, sakot, ka “bez Upīša mums šīs skolas nebūtu”. Runātāji aizstāvēja Andreja Upīša lomu Skrīveru vēsturē ar argumentiem. Skola pēc kara bijusi grausts (Rīgas apriņķa ceturtās tiesas nama ēka), “pēc bumbošanas palikušas tikai četras sienas”. Upīts, viņas skatījumā, atbalstījis skolas celtniecību. Skrīveriete norādīja, ka Skrīveri ar to “kotējas”, ka skrīveriešos ir “Andreja Upīša stiprais gars” un ka skolai esot “stingrs raksturs”, tieši tāpēc daļa ģimeņu izvēlas Skrīveru skolu. Viņa uzsvēra Upīša intelektuālo mērogu: pašmācības ceļā izglītojies, zinājis piecas svešvalodas, daudz mācījies, un “Andrejs Upīts ir jālasa”. Spilgts teikums, kas izskanēja zālē: “Andreju Upīti saprot un lasa tikai augsti intelektuāli cilvēki”. Viņa arī retoriski jautāja: kurš vēl tik daudz slavējis savu dzimto pusi kā Upīts? Viņasprāt, Skrīveri ir Latvijas skaistākā vieta, un Upīts to daudz cildinājis.
Guntis Libeks šiem argumentiem iebilda ar skarbu salīdzinājumu. Viņš minēja, ka Ļeņins arī rakstīja, Staļinam ir kopotie raksti, Hitlers gleznoja, un jautāja: vai tas viņus attaisno? Viņaprāt, runātāja esot “padomju propagandas iespaidā” un netiekot no tās prom.
