Šīs ziemas olimpiskās spēles notiek īpašos — kara — apstākļos. Gaisotne tajās sakāpināta agresorvalsts Krievijas dēļ. Kara tēma olimpiādē parādījās jau 2014. gadā, kad tās notika Krievijā — Sočos. Četras dienas pēc olimpiskās uguns nodzišanas, 27. februārī, sākās Ukrainas daļas — Krimas — militārā pārņemšana, kas noslēdzās ar aneksiju 18. martā.
Kopš 2014. gada pagājuši divpadsmit gadi. Lielākā daļa pasaules valstu joprojām mēģina noturēt ilūziju, ka sporta telpa var būt “neitrāla”, pat ja realitātē notiek pilna mēroga karš. To redzam arī šajās spēlēs Itālijā.
Jebkuri centieni nosaukt lietas īstajā vārdā beidzas ar atsaukšanos uz Olimpiskās hartas 50. noteikumu — tas aizliedz politiskus vēstījumus sacensību laikā. Starptautiskā Olimpiskā komiteja (SOK) apgalvo, ka tā aizsargā sporta neitralitāti.
Viens no Ukrainas sportistiem, skeletonists Vladislavs Heraskevičs, atteicās noņemt ķiveri ar karā kritušo sportistu un treneru portretiem. Par to viņu diskvalificēja. Divi citi ukraiņu sportisti — frīstailiste Katerina Kotsara un ātrslidotājs Olehs Handejs — pakļāvās SOK prasībai nelietot uzrakstus, kurus komiteja uzskatīja par politiskiem. Atbalstu Ukrainas sportistiem pauduši daudzi, arī Latvijas politiķi. Saeima pieņēma lēmumu, ar kuru pauž atbalstu Ukrainas sportistiem Milānas—Kortīnas spēlēs un nosoda SOK rīcību. Latvija iepriekš grozīja arī Sporta likumu, liedzot Latvijas izlasēm komandu sporta veidos spēlēt pret Krievijas un Baltkrievijas komandām pat tad, ja tās startē “neitrālā” statusā.
Iespējams, šīm spēlēm vispār nevajadzēja notikt. Tas būtu skaļš, nepārprotams politisks žests Ukrainas atbalstam. Taču olimpiskā sistēma ir ne tikai tradīcija, bet arī ekonomisks mehānisms. Starptautiskā Olimpiskā komiteja ir Šveicē reģistrēta privāta bezpeļņas organizācija. Tomēr tās pārvaldītie ieņēmumi ir milzīgi. No 2017. līdz 2021. gadam SOK kopējie ieņēmumi bija aptuveni 7,6 miljardi ASV dolāru — galvenokārt no televīzijas apraides tiesībām un globālajiem sponsoriem. Komiteja norāda, ka aptuveni 90 procenti šo līdzekļu tiek pārdalīti sporta federācijām un nacionālajām olimpiskajām komitejām, bet sistēma kopumā balstās uz mediju un komerciālu interešu modeli. Vai tā sauktā neitralitāte ir ideāls, vai tomēr tas ir instruments? Ja piemiņas ķivere tiek traktēta kā politisks žests, bet agresorvalsts sportisti var startēt “neitrālā” statusā, tad neitralitātes jēdziens kļūst relatīvs. Olimpiskā kustība tika radīta kā miera ideāla simbols. Taču šis simbols kļūst trausls brīdī, kad tas prasa klusēt tiem, kuru valstī masveidā slepkavo cilvēkus.
