Ministru prezidente Evika Siliņa piedzīvojusi sesto neuzticības balsojumu un kļuvusi par rekordisti demisijas pieprasījuma skaita ziņā. Arī šoreiz viņa palikusi amatā.
Šoreiz Siliņas demisijas pieprasījumu bija iesniegusi partija “Latvija pirmajā vietā”, kurai pārmetumu ir daudz — migrantu uzņemšanas prasības Latvijai, iestigušais “Rail Baltica” projekts, kā arī valsts ekonomiskās attīstības rādītāji. Vienvārdu sakot — met “makšķeri”, kur gribi, visur pa tukšo. Pēc frakcijas “Apvienotais saraksts” priekšsēdētāja Edgara Tavara teiktā vakar televīzijas raidījumā “Rīta Panorāma”, var secināt — nebūs Evikas Siliņas valdības vadībā, dzīve Latvijā virzīsies uz priekšu straujiem soļiem, turklāt nekavējoties.
Te gan gribas piekrist “Jaunās Vienotības” deputāta Gata Liepiņa paustajam, ka priekšvēlēšanu gaisotnē laikam arvien grūtāk atrast veidu, kā savam politiskajam spēkam pievērst uzmanību, tāpēc izvēlēta taktika teju katru nedēļu iesniegt demisijas pieprasījumus. Iespējams, ja izdodas gāzt premjeri un valdību, kāds cer izcelties līdz vēlēšanām, lai tajās gūtu lielāku uzvaru.
Līdz jaunajām Saeimas vēlēšanām septiņi mēneši, un ir šaubas, vai līdz tam Siliņa tomēr “kritīs”, būs jauna valdība, turklāt spējīga strādāt tik konstruktīvi, lai mazinātu pārmesto izaugsmes trūkumu. Arī sabiedrisko attiecību aģentūras “Mediju tilts” direktors Filips Rajevskis izteicies, ka pagaidām valdībā būs vairāk pabļaustīšanās, bet tā stāvēs.
Pati Evika Siliņa par demisiju gan nedomā, lai arī visādu negludumu viņas darba laikā bijis pietiekami. Pārspriedumi par šo tēmu bijuši dažādi, paužot viedokli, ka tā ir turēšanās pie krēsla, savas partijas interešu lobēšana un vēl daudz kas cits, tomēr politikas eksperti arī atzinuši, ka viņa tomēr ir spējusi noturēt pie viena galda tik dažādos politiskos spēkus. Bez tā valdība jau būtu saraustīta gabalos.
Ikviena jauna vadītāja darba atskaites punkts ir pirmās simts dienas, kad vētī viņa paveikto un vērtē, cik atbilstošs ir savā amatā. Atceros, ka, sākot vadīt valdību, Evika Siliņa bija izvirzījusi vairākus prioritāros darbus, kuros ietilpa gan elektrības sadales tarifa daļas kompensēšana, gan finansējums izglītības jomai un arī bieži pieminētā Stambulas konvencijas ratificēšana. Pēc simts dienām viņa lepni atskaitījās, ka darbi paveikti. Tas nekas, ka pie dažiem no tiem šajā laikā ir vajadzējis atgriezties atkal un atkal. Tā gan ir visu valdību un to vadītāju darba iezīme — skaļi klaigāt par mazākām lietām, nespējot stabili vadīt “kuģi” ilgtermiņa risinājumu virzienā.
