Decembrī Austrālija kļuva par pirmo valsti, kas aizliedza sociālos medijus bērniem līdz 16 gadu vecumam, un šo soli rūpīgi vēro arī citas valstis, kas apsver līdzīgus vecuma ierobežojumus. Tagad savu vārdu teikusi Spānija, kas plāno aizliegt piekļuvi sociālajiem tīkliem nepilngadīgajiem, kas jaunāki par 16 gadiem. Pārmaiņas pamatotas ar vārdiem: “Mūsu bērni ir pakļauti telpai, kurā viņiem nekad nebija paredzēts orientēties vienatnē.”
Mana pirmā reakcija, izdzirdot par Austrālijas lēmumu, bija atbalstoša. Nekas nenotiks, ja laiku līdz sociālo tīklu lietošanai mazliet paildzinās. Likās, ka tas varētu nākt par labu jauniešiem, veicināt citu aktivitāšu attīstību un saudzēt psiholoģisko veselību, pasargājot viņus no nevēlama vai negatīva satura. Tajā pašā laikā šie ierobežojumi nāk ar saviem izaicinājumiem un negatīvajiem aspektiem. Pieļauju, ka ieceres īstenošana un uzraudzīšana varētu nebūt vienkārša. Veidojot profilu, jāievada dzimšanas dati, ko ir viegli falsificēt. Dažos gadījumos platformu lietošanas aizliegums var radīt socializācijas izolāciju, jo daudziem jauniešiem sociālie tīkli ir galvenais komunikācijas veids ar vienaudžiem.
Nevar ignorēt arī to, ka daudzas platformas, kas nonāk Austrālijas aizliegto sarakstā, piemēram, “Facebook”, “Instagram”, “TikTok” un “YouTube” tiek lietotas lietderīgi un sniedz labumu jauniešiem. Piemēram, “TikTok” konts, kurā Latvijas jaunietis māca matemātiku, skaidro uzdevumus un rāda, kā veikt pierakstus, ir viens no labajiem piemēriem.
Jo vairāk par to domāju, jo mazāk saredzu jēgu šim aizliegumam. To var pielīdzināt šķērēm — bīstams var kļūt jebkas, ko nepareizi lieto. Problēma nav sociālajos tīklos, bet gan veidā un līmenī, kā tos lieto. Ierobežojums līdz 16 gadiem šķiet vispārināts risinājums, kas neņem vērā atšķirīgās vajadzības un spēju kritiski domāt katra jaunieša vecumā.
Būtībā šāds aizliegums risina simptomus, nevis cēloni. Reālā problēma ir digitālās pratības trūkums. Ja jaunieši tiek mācīti par drošu un atbildīgu interneta lietošanu, viņi spēj atpazīt riskus un izvairīties no tiem. Izglītība par kiberdrošību, mediju pratību un kritisko domāšanu varētu būt efektīvāks instruments nekā absolūts aizliegums.
Turklāt tehnoloģiju pasaule attīstās ļoti ātri — ierobežojumu var viegli apiet, bet digitālā izglītība sniedz ilgtermiņa prasmes un ļauj jauniešiem orientēties pat nepazīstamās vai mainīgās digitālās vidēs. Tāpēc šķiet, ka labāk būtu fokusēties uz mentoru atbalstu, ierobežotu piekļuvi un izglītību, nevis uz absolūtu aizliegumu.
