Pirmajā darba dienā pēc Ziemassvētkiem saņēmām baisu ziņu — pašā pusdienlaikā Irākā gājuši bojā divi Latvijas karavīri, trīs ievainoti.
Pirmajā darba dienā pēc Ziemassvētkiem saņēmām baisu ziņu — pašā pusdienlaikā Irākā gājuši bojā divi Latvijas karavīri, trīs ievainoti. Uzvārdus vēl nenosauca, un katra māte, kuras dēls ir Irākā, ar bažām gaidīja, kaut melnajā sarakstā nebūtu viņas lolojuma. Aizvadītie Ziemassvētki Irākā, kaut bez eglītes un tuksneša saules svelmē, varēja būt pēdējie jebkuram no latviešu puišiem.
Nacionālo bruņoto spēku Preses un informācijas daļas paziņojumā lietišķi teikts: “27. decembrī pulksten 11.55, veicot patrulēšanas uzdevumu, cieta automašīna “Hummer”…” Un tikai pēc tam piebilde par diviem bojāgājušajiem un trim ievainotajiem. Apbrīnojami, cik bezkaislīga var būt šāda dienesta informācija, kurā primārais ir “cietusī automašīna”. Var uzspridzināt veselu automašīnu parku, un tas būs nieks salīdzinājumā ar cilvēka dzīvību.
Arī Saeimas Aizsardzības komisijas vadītājs Juris Dalbiņš, LNT rīta raidījuma “900 sekundes” vadītāju iztaujāts, vispirms uztraucas par to, kā Latvija izskatīsies pasaulē un ko teiks NATO partneri, ja mēs gadījumā atsauksim savējos no Irākas. Citas valstis ir raidījušas savus karavīrus mājās un nekas, bet mums gribas būt tikpat lieliem kā Amerikas Savienotās Valstis, kaut patiesībā esam mazi mazītiņi. Jā, salīdzinot ar ASV 2983 un Lielbritānijas 126 bojāgājušajiem, mūsu trīs nogalētie puiši it kā ir nieks, taču salīdzināsim arī tautu skaitlisko sastāvu — cik ir latviešu un cik amerikāņu?
Protams, šai “medaļai” ir arī otra puse. Interneta portālā “Delfi” kāds raksta: “Neredzu starpību starp bojāgājušo Īrijā, Anglijā vai Irākā — visi gāja naudu pelnīt. Tas ir šausmīgi, bet tā ir drūmā patiesība.” Tiesa, profesionālajā armijā daudzi piesakās tikai tāpēc, ka tur ir garantēts darbs un ienākumi, apzinās arī iespējamo bīstamību, ja vajadzēs karot, tomēr katrs cer, ka viņam varbūt nevajadzēs turp doties, ka valsts savējos pasargās.
“Karš nav tikai mētāšanās ar kartupeļiem un skraidīšana pa poligonu, bet tur arī reizēm šauj pa īstam un kādam arī trāpa.” Piekrītu arī šai internetā lasāmajai atziņai, taču tikai ar prātu. No mātēm, kuras izaudzinājušas dēlus un spiestas pavadīt viņus karā, racionālus apsvērumus neprasiet. Mātes domā ar sirdi un cer, ka viņu zēniem rībēs tikai Jaungada salūts, ne zalve pie aizbērta kapa.
