Katru gadu pasludina tā saukto gada vārdu, nevārdu un spārnoto teicienu. To dara Rīgas Latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopa sadarbībā ar Latvijas Rakstnieku savienību, un šī tradīcija turpinās jau 23. gadu. Nominantus izvēlas no aizpildītajām un iesūtītajām anketām. Saukšu to īsāk — par konkursu. Ikdienā daudz lasu, reizēm pat pārāk daudz: vairākas ziņas dienā, intervijas, citātus, virsrakstus, frāzes. Tomēr katru reizi, kad iznāk “gada vārda” rezultāti, es brīnos: kāpēc neesmu tos dzirdējis dzīvajā valodā visu iepriekšējo gadu?
Šoreiz par gada vārdu pasludinātas “klausiņas”. Tas, ko mēs ikdienā pazīstam kā austiņas. Man “klausiņas” instinktīvi sasaucas ar klaušām — darbs muižnieka labā —, nevis klausīšanos. Vai šis ir vārds, kas tiešām jau dzīvo tautā, vai kāds ļoti grib to mākslīgi iedzīvināt? Valodnieki atzīst, ka ir vārdi, kas tā arī neiedzīvojas. Man ir aizdomas, ka “klausiņas” būs tieši šajā “plauktā”.
Finālā figurē arī vārds “trampampiņš”, bet te man rodas neērta sajūta: ja vārdu piedāvā sabiedrībai, tad vismaz vienā teikumā var pateikt, ko ar to domā. Citādi tas paliek skaņu savirknējums, nevis valoda. Toties par pagājušā gada nevārdu pasludināts “trigerēt”. Pie nevārda savulaik pieskaitīti “influenceris”, “tolerēt”, “centrs” un pat “eiro”. Man “trigerēt” patīk. Ne tāpēc, ka tas būtu pareizāks par latviskiem vārdiem, bet tāpēc, ka tas īsi, kodolīgi pasaka: kaut kas manī “nospieda pogu”. Tas nav vienkārši “kaitināt”. Tas var būt aizķert, uzvilkt, iedzelt, izsist no līdzsvara, iedarbināt trauksmi, atgādināt kaut ko sāpīgu. Protams, to var pateikt latviski, tikai bieži vien vajag veselu teikumu, nevis vienu vārdu.
Varbūt es šo vārda kronēšanu uztveru pārāk sakāpināti. Grūti neuztvert personīgi, ja dzīvē tā jau netrūkst aizliegumu un pamācību. Un tagad vēl kāds no malas pasaka, kāds vārds ir labs, bet kāds fui. Un jā… tas mani reāli trigerē. Katrai darbībai jābūt ar mērķi, jēgu. Tajā skaitā redakcijas slejai. Kāds mērķis ir šādam konkursam? Oficiālā versija ir: lai rūpētos par latviešu valodas attīstību un pievērstu uzmanību nevēlamu vārdu ienākšanai latviešu valodā. Pirms kāda laika latviskoja lielu daļu no datorprogrammu interfeisa, kas latviešu valodā ir neizrunājams vārds “saskarne”. Cilvēkiem, kuriem dators ir ikdienas darbarīks, šāds “atvieglojums” joprojām ir problēma, jo pārējā pasaulē datora funkcijas, settingi jeb uzstādījumi ir angļu valodā. Ja kaut kas piemirstas, gribas iemācīties ko jaunu, lielākais padomdevējs ir “Youtube”, video angļu valodā. Un te mēs nonākam pie absurdās situācijas: mēģinot “glābt” valodu, mēs to reizēm padarām par nedzīvu laboratorijas paraugu. Ja, meklējot risinājumu tehniskai kļūmei, man ir jātulko “saskarne” atpakaļ uz ‘‘interface’’, lai saprastu, kurā iestatījumu sadaļā meklēt pogu, tad šī latviskošana kļūst par pašmērķīgu šķērsli, nevis palīgu.
