Ziema nav aktīvākais laiks alus ražotājiem, tomēr nekas neapstājas, jo tas ir iecienīts dzēriens katrā sezonā. Tās tas ir arī SIA “Ecos” alus ražotnē “Bursh” Aiviekstes pagastā, kur pēdējos trīs gadus saimnieko Dainis Līvs. Šajā pusē viņš ir ienācējs, kurš īstenojis sapni par savu alus darītavu. Par to saruna ar Daini.
Piesaista meži
— Pirms sākāt vadīt šo brūzi, bijāt saistīts ar alus nozari?
— Gan jā, gan nē. Mana dzimtā puse ir Valmiera, un tēvs bija Brenguļu alus brūža vadītājs. Bērnībā tur bieži pavadīju laiku, tāpēc tās visas smaržas un garšas man zināmas. Savā laikā pusbrālis bija “Aldara” vadītājs, tā kā šī joma visu laiku man kaut kur līdzās grozījusies. Izvēlējos gan citu profesiju — tehnikumā Ogrē mācījos mežsaimniecību, un šajā pilsētā arī paliku. Vēlāk dzīve aizveda uz citiem mežiem Jēkabpilī. Mežsaimniecībā esmu nostrādājis 30 gadu un 11 dienas. Tagad no tā visa esmu projām, un, kā smejos, ir tikai mans dārgais vaļasprieks — “Bursh” alus.
— Tomēr izvēlējāties alu?
— Man jau iepriekš bija doma Jēkabpilī atvērt nelielu brūzi, bet nāca Mārtiņa (alus darītavas izveidotājs un iepriekšējais vadītājs Mārtiņš Daģis — aut.) piedāvājums, kas šķita laba izdevība — jau gatava neliela darītava. Tik vienkārši gan tas nebija, jo viss bija jāapgūst pašam. Tā ka sākums bija tāds diezgan pagrūts. Nomainījām arī visas iekārtas. Desmit gadi bija pagājuši, kopš brūža atklāšanas, kaut kas jau izgājis no ierindas, kaut kas novecojis, un arī alus ražošanas tehnoloģijas attīstās. Jāiet līdzi laikam. Tomēr ar malku kurināmo vārīšanas katlu esam atstājuši. Sākumā bija doma arī to mainīt, jo ar malku grūti nodrošināt vienmērīgu temperatūru, kas, visticamāk, ietekmē kādu garšas niansi katrā vārījumā, bet sapratu, ka tā ir mūsu “odziņa”, ar ko atšķiramies.
— Savulaik tēva darbā noskatītās zināšanas noderēja?
— Tās bija minimālas, jo tolaik daudz neiedziļinājos nekādos tehnoloģiskos procesos. Tā jau šķiet, ka, pašam reiz stāvot pie tā lielā katla un vārot, esi baigais zinātājs. Tā nav, jo tiklīdz kaut ko sāc darīt pamatīgāk, saproti — “jo dziļāk mežā, jo vairāk koku”. Tas process ir daudz sarežģītāks. Daudz informācijas meklēju internetā, runāju ar speciālistiem, kuri pārzina alus vārīšanu. Jāzina daudz par katru niansi, piemēram, ja gribi, lai alum būtu tā pareizā putiņa vai kā precīzi notrāpīt uz etiķetes norādīto alkohola saturu. Tas viss ir tāds piņķerīgs process. Pats gan tagad alu nevāru, to dara aldaris Edvīns Visockis, kurš arī to visu apguvis pašmācībā, bet viņam labi iznāk.
Sarežģītāks un dārgāks
— Vai šobrīd “Bursh” alus ir tāds pats kā iepriekš?
— Kaut kas receptēs, protams, ir pamainījies. Mazāk varbūt gaišajam alum, bet tumšajam ir uzlabotas nianses, un tas ar bronzas medaļu novērtēts divos aizvadītos konkursos “Novada garša”. Nācis klāt arī IPA alus, kura latviskais pilnais nosaukums ir Indijas gaišais eils. Tas ir mazliet apiņotāks un rūgtāks, un tas arī atzinīgi novērtēts, jo ieguva zelta medaļu konkursā kā vienīgais raudzēto dzērienu grupā. Lai nav garlaicīgi, testējam vēl vienu alus šķirni, kuram būs tikai četri procenti alkohola. Tam pagaidām nav nosaukuma, vēl domājam – tas būs saistīts ar motocikliem vai siena talku. Doma ir, lai vasarā, karstā laikā, ar šo dzērienu var remdēt slāpes, bet nenoreibt. Jūtams, ka cilvēki arvien vairāk skatās bezalkoholiskā alus virzienā vai ar mazāku tā saturu, saprotu, ka to ceļu būs jāiet arī mums. Daudzi prasa arī kvasu, bet pagaidām to nav plānots ražot. Ar to, tāpat kā bezalkoholisko alu, nav tik vienkārši, jo process ir sarežģītāks un dārgāks, kāds ir arī pats produkts, lai arī daudziem šķiet, ka vajadzētu būt otrādi.
— Kāda ir uzņēmuma ražošanas jauda?
— Protams, nevaram līdzināties lielajām alus darītavām, bet pērn bija kādas 15 tonnas gatavās produkcijas. Pamazām apzināmies, ka mūsu ražotais alus garšo, to atpazīst, un pieprasījums palielinās.
Plāni lieli
— Latvieši ir alus cienītāji galvenokārt vasarā?
— Tiem, kuriem alus garšo, protams, to izvēlas arī ziemā, bet pieprasījums noteikti ir mazāks. Līdz ar to nelielajām alus darītavām svarīgs ir vasaras laiks, kad var nopelnīt vairāk, tādējādi kompensējot ziemas mēnešus. Tas gan ir svārstīgs lielums — ja sapelnīts vairāk, ziemā atpūšas un dodas ceļojumos, ja nē, paliek uz vietas un kaļ plānus nākamajai sezonai (smaida).
— Kādi tie ir jums?
— Te ir daudz ko darīt, lai šī nodarbe pilnībā sevi apmaksā. Plāni ir lieli, un pirmais darbs būs stiklotā veranda ēkas priekšpusē, kur uzņemt viesus un rīkot degustācijas. Vēl tā īsti nevar saprast, ko darīt ar otrā stāva zāli, ko gribas sakārtot vai pārveidot. Pavasarī pagalmā taps arī neliela skatuvīte, lai pasākumus var rīkot vairāk nekā vienu reizi gadā. Šobrīd tradīcijas turpinās, kā arī veidojas jaunas, un viena no tām ir airēšanas festivāls, kas būs arī šogad — 2. maijā, un gribam to rīkot arī turpmāk. Nākamais 13. jūnijā būs koncerts “Bursh” draugiem. Tas arī ir veids, kā piesaistīt apmeklētājus ne tikai, lai iegādātos mūsu produkciju, bet arī noīrētu vietu pasākumiem, atpūstos te kopā ar draugiem vai ģimeni, makšķerētu. Tāpēc nākamā iecere ir mājiņas nakšņošanai. Ikdiena ir tāda diezgan darbīga — vismaz simts lietu, kas jāpaveic, un brīžam nevar saprast, ar ko labāk sākt, kas ir tas svarīgākais.
Jāizceļ vietējais
— Kur ir jūsu pircēji?
— Viņi ierodas gan darītavā, gan iegādājas produkciju veikaliņos. Vēl nav daudz vietu, kur tirgo mūsu alu, bet pie tā jāstrādā. Viss nāk pamazām. Ja cilvēki novērtē, ka alus garša ir laba, to pērk un tad arī citas tirdzniecības vietas grib, lai tas būtu viņu plauktos. Ir arī izbraukuma tirdzniecība pasākumos, kad palīgā nāk sieva un meita.
Lielveikalos gan, visticamāk, mēs nebūsim, jo tas ir diezgan sarežģīti ar produkciju nosegt visu Latviju un konkurēt cenas ziņā ar lielajiem ražotājiem. Izmaksu ziņā ir atšķirība, vai vienā piegājienā vāri 2 vai 20 tonnu. Mazākiem apjomiem pašizmaksa ir daudz augstāka, tāpēc pamatā tie būs nelielie veikaliņi. Meklējam arī veidus, kā popularizēt vietējo produktu. Kopā ar citiem uzņēmējiem Latvijas Neatkarīgo aldaru savienībā esam sākuši sarunas ar pašvaldībām, lai to rīkotajos pasākumos būtu pieejams galvenokārt reģionālais alus. Viegli neiet, bet pamazām situācija mainās.
— Konkurence tomēr ir liela?
— Kopumā visā Latvijā esam kādas 60 darītavas — lielākas un mazākas. Attiecībā pret valsts iedzīvotāju skaitu tas ir diezgan daudz. Ne visu alu, ko te pārdod, ražo Latvijā, arī vairākus zināmus alus nosaukumus. Cilvēki, kuri nepārzina to “virtuvi”, visticamāk, to pat nezina. Tāpēc, manuprāt, tieši mazās darītavas ir vērtība ar savu īpašo produktu.
Ir savējais
— Pašam garšo alus?
— Jā, jo nevar nodarboties ar to, kas nepatīk. Nevarētu otram piedāvāt vai stāstīt, cik labs ir mūsu alus, ja nebūtu par to pārliecināts. Bet ir arī jāpagaršo, ko citi piedāvā, īpaši, ja kaut kas jauns parādījies. Veikalā gan citu ražojumu nepērku, jo ir savējais.
— Kādas domas ir pēc šiem dažiem darbības gadiem — otrreiz to darītu?
— Nevar teikt, ka “baterijas” būtu tukšas, bet, godīgi atbildot, iespējams, ka nē. Laikam nebiju izvērtējis, cik tas viss ir sarežģīti. Nevienā jaunā lietā tas nav tik vienkārši — aizved savu produktu uz veikalu un to pērk. Tam jābūt ar savu īpašo garšu, lai pircējs to izvēlētos starp daudzajiem. Turklāt nemainīgu. Vienreiz, otrreiz pievilsi, trešo reizi vairs nepirks. Tāpēc alus tīrība un kvalitāte ir viens no svarīgākajiem faktoriem ražošanas procesā. Pagaidām nav domāts arī par paplašināšanos, jo telpu ziņā nav tādu iespēju. Jāpanāk stabilitāte ar esošajām jaudām. Mazās alus darītavas visur ir tāds fanātiķu pasākums, tas ir drīzāk kā dzīvesstils.
Labprāt gaida ciemiņus
— Upe tepat blakus. Varbūt pats esat makšķernieks?
— Nē, tas gan neesmu, bet citi šo vietu labprāt izmanto, lai ķertu zivis. Tā ka labprāt gaidu viņus ciemos, piedāvājot atpūsties, uzcept vai uzvārīt lomu, gaļu. Neesmu to tā īpaši reklamējis, bet interese ir. Pagājušajā gadā ieliku ierakstu sociālajos tīklos, ka mums te tāda jauka vieta, un pāris ģimenes atbrauca, arī no Rīgas. Šogad jau to varētu pareklamēt vairāk. Skatīsimies, kas no tā visa sanāks, jo vieta pie darītavas tiešām skaista, lai atpūstos, paklausītos kādu koncertu un, protams, baudītu, alu.
— Aiviekstes pagasta Krievciems, kur darbojaties, ir darbīga vieta. Vai apkārtējie arī iepazīti?
— Nav vienkārši, kad visu laiku esi bijis mežinieku vidū un pēkšņi “ielec” citā jomā, kur nevienu praktiski nepazīsti, vēl arī citā novadā un pagastā. Tomēr pamazām kaimiņus iepazīstu un veidojas arī sadarbība. Tagad jau zinu, kur var sarunāt traktoru vai kurš palīdzēs zāli nopļaut. Krievciems patiešām ir tāda interesanta vieta Aizkraukles novada pašā malā. To novērtēju arvien vairāk. ◆
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Staburags”.
