Neretas kultūras namā atvērta jauna kafejnīca, iepriekš kafejnīcas telpas apsaimniekoja SIA “Sēļu nams”.
Neretas kultūras namā atvērta jauna kafejnīca, iepriekš kafejnīcas telpas apsaimniekoja SIA “Sēļu nams”. SIA “Anita — 92” vadītāja un kafejnīcas īpašniece Ņina Vaņejeva teic, ka nākotnē vēlas neretiešus pārsteigt ar netradicionāliem ēdieniem.
Ņina Vaņejeva jau 14 gadu darbojas ēdināšanas biznesā, Rīgā viņai pieder divas kafejnīcas. “Esmu dzimusi un augusi Neretā, te dzīvo mani vecāki. Šobrīd mana dzīve un darbs saistīti ar galvaspilsētu, taču ar laiku pārcelšos uz Neretu pavisam. Vasarā nopirku te māju. Negaidīti radās iespēja atvērt kafejnīcu, un es to izmantoju,” stāsta Vaņejevas kundze.
Kafejnīcas telpās veikts kosmētiskais remonts, tās iekārtotas ar jaunām mēbelēm un mīkstiem atpūtas dīvāniem. Izremontēta arī virtuve, iegādātas jaunas iekārtas un saimniecības lietas. Šobrīd kafejnīcai vēl nav nosaukuma, īpašniece teic, ka nav bijis laika par to domāt. “Esmu vienojusies ar skolotājām, ka viņas kopā ar skolēniem izdomās kafejnīcas nosaukumam vairākus variantus, un es izvēlēšos tīkamāko,” saka uzņēmuma īpašniece.
Ņinas kundze atklāj, ka pirmās grūtības, ar kurām saskārās, gatavojoties atvērt kafejnīcu, bija darbinieku trūkums: “Esmu pārsteigta, ka laukos nav cilvēku, kuri vēlas un prot strādāt ēdināšanas jomā. Joprojām meklēju labu pavāru. Šobrīd te strādā jauna darbiniece no Zalves, redzu, ka viņa ātri apgūst vajadzīgās prasmes.”
Pagaidām kafejnīcas ēdienkarte nav plaša — apmeklētājiem piedāvā divu veidu zupas, pankūkas un pāris otro ēdienu. Ņinas kundze teic, ka pēc Jaunā gada arī pati saimniekos virtuvē, un tad neretiešus gaidīs garšīgi pārsteigumi. “Vēl viena iecere, ko gribu īstenot, ir pievērst uzmanību vecajiem cilvēkiem. Nezinu, vai to var saukt par labdarību, bet par uzmanības apliecinājumu noteikti. Esmu iecerējusi kafejnīcā reizi mēnesī pensionāriem rīkot bezmaksas tējas dienu, kad vecie cilvēki varēs atnākt, nesteidzīgi iemalkot tēju, cienāties ar smalkmaizītēm un aprunāties. Arī mana māte un tēvs vienmēr sūdzas, ka mums viņiem nav laika. Gribu, lai mēs atceramies, ka arī vecļaudis dzīvo mūsu vidū,” stāsta Ņina Vaņejeva.
