Vardarbība ir jānosauc vārdā un par to ir jārunā, uzsver krīzes un konsultāciju centra “Skalbes” vadītāja Anda Švinka, kura aicina vērsties pēc palīdzības gan tos, kuri piedzīvojuši kādu no vardarbības formām, gan tos, kuri apzinās, ka ir vardarbīgi un vēlas to mainīt un dzīvot veselīgākās attiecībās.
Podkāsta “Redzēt plašāk” epizodē “Vardarbība” Anda Švinka aicina jauniešus būt vērīgiem: “Ja esi pamanījis, vai tev ir aizdomas, ka kāds piedzīvo vardarbību, neklusē, bet uzrunā tieši, pajautā par to, kas notiek. Galvenais ir nepalikt vienaldzīgam!”
Vardarbība nav tikai zilumi
— Kā atpazīt vardarbību un kā palīdzēt, ja tā skar mūs pašus vai kādu tuvu cilvēku?
— Pirmais signāls — man kāds dara pāri. Es nejūtos labi, tas ir kaut kas, kas man neļauj justies līdzvērtīgam, un tā ir tā iekšējā sajūta, kuru noteikti vajadzētu ņemt vērā. Tas var būt emocionāli, fiziski, ekonomiski — nedot naudu, izolēt. Vardarbība nav tikai zilumi. Bieži vien tās ir dziļas dvēseliskas rētas, kuras ārēji nemaz neredz.
Svarīgi novilkt robežas
— Kas ir tas, kas traucē izbeigt vardarbīgas attiecības?
— Kāpēc mēs paliekam vardarbīgās attiecībās? Tur ir vairāki iemesli un viens no nozīmīgākajiem ir tas, ka mēs katrs vēlamies būt mīlēts un gribam sev tuvu cilvēku. Vardarbīgas attiecības neizslēdz, ka tur ir mīlestība, simpātijas, arī pieradums. Ir zināms, ka vardarbībai ir savi cikli — ir spriedze, kad notiek vardarbība, tad ir tāds “medusmēneša” periods, kad vardarbības veicējs atvainojas un šķietami viss ir kārtībā. Tajā periodā cietušais, protams, tic un cer, ka kaut kas mainīsies.
Otrs iemesls — nereti vardarbība tiek normalizēta. Īpaši, ja paši augot esam piedzīvojuši vardarbību, mēs to varētu uzskatīt par normu, jo brīdī, kad notiek vardarbība bērnībā, bērns to pieņem kā “normalitāti”, lai varētu tālāk turpināt dzīvot. Bērni šādā veidā neapzināti padara pasauli sev apkārt vieglāku. Lai vēlāk dzīvē kaut ko mainītu, ir jāpazīst vardarbība un jāatzīst — tas patiešām notiek ar mani.
— Vai iespējams mainīt vardarbīgu attiecību modeli, ja tas jau ir sācies? Vai jāmūk prom jeb tomēr, abām pusēm strādājot pie attiecību veidošanas, ir iespējamas izmaiņas?
— Pieredze rāda, ka tas ir iespējams, bet ir jāstrādā abām pusēm. Vai iemācītā uzvedība partneri mainīs, garantijas nav, bet pirmais solis, ko var darīt, ir norādīt attiecību robežas. Jā, bieži vien ir jāmūk prom no attiecībām, bet ir arī veiksmīgi iznākumi.
Galvenais neizlikties, ka neredzi
— Kā var atpazīt savā draugā/draudzenē, ka tiek piedzīvota vardarbība? Kādiem signāliem pievērst uzmanību?
— Visvieglāk būs pamanīt fiziskas vardarbības sekas, piemēram, zilumus, nobrāzumus. Tad vienmēr vajadzētu pajautāt, no kurienes tev tie, galvenais neizlikties, it kā nekas nebūtu noticis.
Emocionālu vardarbību būs grūtāk pamanīt, bet draugs, kas to piedzīvo, varētu kļūt agresīvāks vai tieši otrādi — klusāks, ierāvies sevī. Mēs jau intuitīvi jūtam, ka ar draugu kaut kas nav labi, ka ir citādāk, nekā bija. Ja tas jautājums tev iekšēji ir radies — varbūt tur kaut kas nav labi? Tad pajautā savam draugam: “Vai tev viss ir kārtībā?” Nereti cietušais teiks, ka nokrita vai uzskrēja kaut kam virsū, un nerunās par vardarbību, bet tas nekas. Vienreiz, otrreiz, un kādā brīdī, iespējams, cietušais sajutīsies gana drošs, ka var uzticēties, un izstāstīs, kas īsti notiek. Galvenais, neizlikties, ka neredzi. Neesi vienaldzīgs! Pajautā!
— Kāpēc vardarbībā cietušajiem nereti ir izteikta vainas sajūta par notikušo?
— Jā, nereti vardarbībā cietušajam rodas vainas vai kauna sajūta tādēļ, ka arī viņš ir piedalījies šajā vardarbības aktā, jo viņš nav varējis pateikt “nē!”. Bieži vien upura “nē” neko nemaina, bet sajūta cietušajam ir, ka “es taču varēju to nepieļaut”.
Kā cietušajam palīdzēt?
— Kā palīdzēt, ja redz, ka līdzcilvēks piedzīvo vardarbību?
— Vardarbība ir jāsauc vārdā! Nosauc lietas īstajos vārdos! “Esmu pamanījis, ka tev ir zilumi, un man ir sajūta, ka tu piedzīvo vardarbību. Vai tevi kāds sit? Kā es tev varu palīdzēt?” Tad cilvēks sadzird, “pieskaras” realitātei un, iespējams, ir tuvāk gatavs kaut ko mainīt esošajā situācijā. Tiešais vārds it kā atver durvis, un cilvēks saprot, ka šeit var par to runāt atklāti, jo viss jau ir nosaukts īstajos vārdos.
— Kā palīdzēt sev, ja esi tas dusmīgais, tas varmāka?
— Pajautā sev — kāpēc es to daru? Un, ja apzinies, ka tev nepatīk tas, ko dari, ja negribi būt tāds, kāds šobrīd esi, tad meklē palīdzību! Saproti, ka šī nav norma un tev ir iespēja saņemt palīdzību. Galvenais — rīkojies! Kā pirmais solis var būt zvans uz vardarbības prevencijas tālruni 22045225.
Pilnu interviju ar krīzes un konsultāciju centra “Skalbes” vadītāju Andu Švinku skatiet podkāstā “Redzēt plašāk” Youtube un Spotify. Andu Švinku iztaujā Edīte Kaņepāja-Vanaga, projekta “Glābējsilīte — vieta bērna dzīvībai” līdzvadītāja. Viņa saka: “Šī ideja par podkāstu jauniešiem tapa, apzinoties, ka tieši viņi ir topošie pieaugušie, kurus mēs vēlētos nākotnē redzēt kā lieliskus vecākus saviem bērniem un kā vērīgus cilvēkus, kas ir kā atbalsta personas saviem līdzcilvēkiem brīžos, kad nepieciešama palīdzība. “Redzēt plašāk” ir par to, kā atpazīt, saprast un rīkoties, lai nenonāktu brīdī, kad šķiet, ka nav izejas.”
Plašāka informācija:
◆ vēršoties savas pašvaldības sociālajā dienestā,
◆ krīžu un konsultāciju centrā “Skalbes”,
◆ informācija un atbalsts noziegumos cietušajiem www.cietusajiem.lv,
◆ resursu centrā sievietēm “Marta”,
◆ www.babybox.lv/meklejupalidzibu/.
Ja esi cietis no vardarbības — vērsies pēc palīdzības:
◆ 116123 — valsts apmaksāts diennakts bezmaksas krīžu tālrunis,
◆ 116006 — bezmaksas atbalsta tālrunis noziegumos cietušajiem,
◆ 116111 — Bērnu aizsardzības centra uzticības tālrunis,
◆ 22045225 — vardarbības prevences tālrunis,
◆ 27722292 vai 67222922 — diennakts krīzes tālruņi Rīgā.
