Visi procesi, kas notiek Latvijā, kaut kā ir saistīti un nezaudē aktualitāti, lai arī notikuši pirms kāda laika.
Visi procesi, kas notiek Latvijā, kaut kā ir saistīti un nezaudē aktualitāti, lai arī notikuši pirms kāda laika. Tomēr šobrīd vislielākā interese ir par jaunās Saeimas darbu.
Intriģējošs bija fakts, ka pirmo reizi valdības veidošanas procesā iesaistījās krimināli apsūdzēta persona — Ventspils mērs Aivars Lembergs. Tāpēc pamatots ir jautājums — kam gan kalpos šāda valdība? Protams, vispirms ir jāpierāda, vai cilvēks ir vainīgs, bet man viņa vietā tik un tā būtu neērti šādi rīkoties. Šī tiekšanās pēc varas atklāj ne vienu vien kuriozu. Kaut vai gadījums, kad apstiprina deputātu un tūlīt izdod kriminālvajāšanai. Arī šis tautas kalps nedomā atteikties no sava mandāta un nejūtas par to neērti.
Vēl vienas vēlēšanas pagājušas, bet vai mums Saeimā tagad patiesi ir tās simts gudrākās galvas? Kā vienmēr par deputātiem ievēlēti arī daudz mūziķu, aktieru un sportistu. Neapšaubu, ka savās profesijās viņi noteikti ir kompetenti, bet vai piemēroti darbam politikā? Saeima jau nav tā vieta, kur nepieciešams apspriest toņkārtas, lai gan aktiera darbs tur laikam gan noder.
Tam visam ir arī otra puse — kā lai Saeimā ievēl profesionālākos un gudrākos cilvēkus, ja viņi lielākoties nekandidē? Mēs varam balsot tikai par tiem, kuri paši raujas pie varas.
Vērojot jaunās Saeimas darbu, redzu, ka nekas daudz jau nav mainījies. Frakcijas vadītājs turpina ar īkšķi norādīt, kā pārējiem jābalso. Tas tikai rāda, ka simts gudrās galvas nezina vai nav spējīgas lemt, kā pareizi rīkoties. Tātad deputātiem nav pašiem sava viedokļa.
Latvijā cilvēki joprojām turpina saindēties ar nezināmas izcelsmes alkoholu. Es ar milzu apbrīnu raugos uz Preiļu alkoholiķiem, kurus nebaida ne nāve, ne invaliditāte. Kur vēl ir tā kā Preiļos — vienu “krutkas” upuri apglabājot, pārējie bērēs dzer to pašu dziru, no kuras jau vairāki cilvēki saindējušies un dažs pat miris! Man šķiet, tādi brīnumi notiek vēl tikai Krievijā.
Runājot par “točkām” un nelegālo alkoholu, domāju, ka valstī nekas reāli netiek darīts, lai to ierobežotu. Mūsu deputāti līdz šai dienai vēl nav pieņēmuši tādu likumu, lai reāli apkarotu “točkas”. Acīmredzot vispirms vajag pilnas slimnīcas un kapus ar upuriem, lai politiķi sāktu domāt. Ne bez pamata cilvēkiem ir aizdomas, ka tas viss kādam ir izdevīgi.
Tāpat var brīnīties par tām amatpersonām, kuras ņem kukuļus. Gandrīz katru nedēļu dzirdam ziņas, ka par šo likuma pārkāpumu arestēts kāds policists, tiesnesis, ārsts vai ierēdnis, bet cilvēki turpina to darīt. Viņi laikam domā, ka ir gudrāki par citiem un viņus gan nepieķers. Droši vien katrā rajonā vajadzētu KNAB nodaļu, kas ar šīm lietām nodarbotos. Tad situācija uzlabotos.
Iepriecina fakts, ka no nākamā gada algas paaugstinās arī ārstiem. Šis pielikums ārstiem paredzēts par vienu slodzi, bet tas liegs viņiem strādāt papildus. Tikai jājautā — kas tad strādās, ja mums Latvijā jau tagad trūkst ārstu? Dzirdēts, ka Igaunijā nav pietiekami ārstu radiologu, bet diemžēl tāda pati situācija ir arī Latvijā. Slimnīcas iegādājas modernu aparatūru, bet nereti nav kas ar to strādā. Jauni speciālisti medicīnā nerodas vienā dienā, tāpēc palielinot algas, nevar cerēt, ka tūlīt ar zinošiem un prasmīgiem darbiniekiem būs pilnas ārstniecības iestādes.
Tagad jau nolemts, ka celulozes rūpnīcu Ozolsalā tomēr necels. Atceros, padomju gados cilvēki tik ļoti cīnījās pret Slokas celulozes rūpnīcu. Vēlāk, kad pašiem šī celuloze bija vajadzīga, viss apklusa un tik kaitīga šī ražotne nemaz nešķita. Dabas aizsardzība ir saprotama, bet diezin vai kāds ražošanas process vispār var būt apkārtējai videi pilnībā nekaitīgs. Tomēr tagad ir tehnoloģijas, kas to visu padara videi “draudzīgāku”. Ekonomika un dabas aizsardzība vienmēr būs pretējās pusēs.
Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe—Freiberga paziņoja, ka neizsludinās likumprojektu par čekas maisu publiskošanu. Man arī nav saprotams, kāpēc šie saraksti būtu jāpublicē. Labi zinām padomju laika darbības principus. Tāpat kā visur, arī čekai bija savi plāni un vajadzēja nodrošināt noteiktu skaitu ziņotāju. Kā visās nozarēs arī VDK noteikti praktizēja pierakstījumus, lai plāns būtu izpildīts. Būtiskākais ir nevis tas, kurš ir šajos sarakstos, bet kādu kaitējumu katrs nodarījis. Ļoti daudzi šie čekai it kā labvēlīgie cilvēki ne pret vienu nav noziegušies. Tomēr ir taču daudz čekas krimināllietu, kurās skaidri redzami cietušie un ziņotāji, bet tām gan neviens nepievērš uzmanību. Ja patiesi grib kaut ko izvērtēt, jāsāk ar šīm lietām, kurās ir konkrēti vārdi un darbi. Nu jau kādam ienācis prātā, ka arī mūsu prezidente ir sadarbojusies ar Valsts drošības komiteju.
Kāpēc tagad kādam vajadzētu iet un taisnoties, ka viņš ir kaut kādos sarakstos? Turklāt daudzi no šiem cilvēkiem jau ir miruši. Turklāt ir arī citi saraksti, kurus, domāju, nekad nepubliskos. Piemēram, Tautas frontes darbības laikā apzinātās personas, kuras represētu, ja izdotos pučs un sakāvi ciestu mūsu brīvības cīņa. Šāds saraksts bija arī Aizkraukles rajonā.
Svinējām Latvijas Republikas proklamēšanas dienu. Apzinos šī svarīgā datuma nozīmi Latvijas vēsturē, bet svētku sajūtas man tomēr nebija. Droši vien valstī notiekošo procesu dēļ un tāpēc, ka šī diena bija sestdienā. Svētkiem jābūt svētkiem, lai varam šo laiku pavadīt ar ģimeni un apmeklēt kādu pasākumu.
Tagad sākusies jauna nedēļa, un mēs dzīvojam NATO samita gaidās. Šajā ziņā mani tomēr aizvaino fakts, ka cilvēkiem Rīgā būs liegta iespēja brīvi pārvietoties. Noteikti bažas par draudiem politiķiem ir pamatotas, bet mani kā godīgu pilsoni šī pārspīlētā rūpe par drošību aizskar. Tomēr arī es lepojos, ka NATO samits būs Rīgā, jo mūsu mazās Latvijas vārds līdz ar to izskanēs tālu pasaulē.
