Koknesiete Inta Balode kopš 1986. gada vada Kokneses kultūras nama vidējās paaudzes deju kolektīvu “Liepavots” un 15 gadu — Iršu pagasta vidējās paaudzes deju kolektīvu “Irši”.
Koknesiete Inta Balode kopš 1986. gada vada Kokneses kultūras nama vidējās paaudzes deju kolektīvu “Liepavots” un 15 gadu — Iršu pagasta vidējās paaudzes deju kolektīvu “Irši”. Dejošana ir visa viņas dzīve, jo pati to dara jau no triju gadu vecuma. Intas kundze atzīst, ka dejošana cilvēku “notur formā”, rada dzīvesprieku un dod spēku grūtos dzīves brīžos. Intu vienmēr atbalsta vīrs Andris, kurš arī pats dejo “Liepavotā”.
— Kad un kāpēc jūs sākāt dejot?
— Triju gadu vecumā māte mani aizveda uz Jēkapils pionieru nama baleta pulciņu. Tās ir manas pirmās atmiņas par dejas soļiem, mūziku, skatuves burvību.
Skolas pirmajos gados dejoju tautiskās dejas, bet, mācoties Stučkas 1. vidusskolā — sarīkojumu dejas.
Pirmais kolektīvs Jaunkalsnavā
— Vai jau toreiz domājāt par deju skolotājas profesiju?
— Protams. Kad iestājos Kultūras darbinieku tehnikumā, man bija pilnīga pārliecība, ka mācīšu sarīkojumu dejas. Taču, kad pēc tehnikuma beigšanas sāku strādāt Jaunkalsnavas kultūras namā par direktori, Madonas kultūras nodaļas vadība pieprasīja, lai Jaunkalsnavā organizēju deju kolektīvu. Kultūras nodaļu, tāpat kā tagad, vadīja Palmira Brice, bet deju kolektīvu virsvadītāja Madonas rajonā bija slavenā Dzidra Rubene, no kuras semināros es daudz ko iemācījos.
Tur izveidojās mans pirmais deju kolektīvs, kurš darbojoties vēl tagad, un tajā vēl esot daži mani dejotāji. Jaunkalsnavā es iepazinos un apprecējos ar Andri, kurš bija muzikants, un ģimenē viena pēc otras piedzima mūsu meitiņas. Bez viņa atbalsta es šodien nebūtu tā, kas esmu.
Kad viņš mainīja darbu un mēs pārcēlāmies uz Koknesi, es sāku strādāt Kokneses kultūras namā par metodiķi, bet meitas palīdzēja audzināt mana vecmāmiņa un māte.
Arī laukos ir “bohēma”
— Jums ir laimējies, jo ne visi kultūras darbinieču vīri ir tik saprotoši.
— Tā arī ir. Zinu ģimenes, kuras izjūk, ja sieva darbā aizņemta gan dienu, gan nereti naktīs, kad ir sarīkojumi. Arī kultūras namos, kur darbojas pašdarbības kolektīvi, ir sava “bohēma”. Cilvēki ir cilvēki — neatkarīgi no tā, vai ir lieli mākslinieki vai tautā iecienīti pašdarbnieki.
Par laimi, manos kolektīvos šādu problēmu nav bijis. Arī ar Andri nekādu “pārsteigumu” nav, jo abi vienmēr esam kopā. Viņš dejo “Liepavotā” un ar mūsu auto ved mani uz Iršiem, kad tur ir kolektīva mēģinājumi. Pa šiem gadiem esam nobraukuši vairākas mašīnas.
— Esat Koknesē iedzīvojušies?
— Nu es nevaru iedomāties dzīvot kaut kur citur. Aizkraukle, kur strādāju, man arī patīk, taču Koknese ir kā dzimtā puse, arī meitām te patīk vislabāk. Jaunākā meita mācās Jelgavā, taču katru sestdienu brauc uz Koknesi.
“Liepavota” pirmsākumi
— Vai Koknesē sākumā nebija deju kolektīva?
— Nebija. Dejoja tikai skolas jaunieši, taču vidējās paaudzes dejotāju nebija. Nolēmām, ka šāds kolektīvs jāorganizē. Ar Signi Sniedzi, kura toreiz strādāja Kokneses kultūras namā, sagatavojām iespējamo dejotāju sarakstu. Runāju ar katru individuāli, aicināju iesaistīt dejošanā arī draugus. Tā manos kolektīvos daudzas draudzības ir pāraugušas mīlestībā un veidojušās stipras, labas ģimenes.
— Kādā vecumā sāk dejot vidējās paaudzes kolektīvā?
— Apmēram no 25 gadiem līdz tam laikam, cik ilgi pats vēlas un var. Iršu dejotājiem ir draugi Hannoveres pilsētā Vācijā, tur ir deju kopa, kurā vienviet labi jūtas dejotāji no 18 līdz 60 gadu vecumam.
— No sava “zelta fonda” jūs varētu veidot arī senioru kolektīvu.
— Varētu jau, bet mēs visi vēl esam spēka un jaunības romantikas pārpilni, lai senioru laiks vēl pagaida.
Stiprina cilvēku sirsnība
— Vai nav nogurdinoši divreiz nedēļā braukt uz Iršiem?
— Man šie dejotāji ir ļoti mīļi, jo Iršos ir sirsnīgi cilvēki. Arī Iršu pašvaldība mums palīdz, cik spēj. Ir bijis laiks, kad domāju — nu pietiks! Taču mani gandarī attieksme un dejotāju cieņa, tāpēc nevaru no viņiem šķirties. Braucam arī pie draugiem Vācijā.
— Kādam, jūsuprāt, jābūt labam dejotājam?
— Vajadzīgs dzīvesprieks, ritma izjūta, gribasspēks, laba stāja.
Mans princips ir tāds: ja cilvēks ir atnācis un viņš grib dejot, ja arī nekad agrāk nav dejojis — viņš ir jāpieņem un neatlaidīgi jāstrādā. Ja dejotājs ir apzinīgs, var labi dejot arī tad, ja sākumā nav ne ritma izjūtas, ne muzikālās dzirdes. To visu ar neatlaidību var apgūt.
Kad strādāju ar bērniem, man reiz bija trīs gadus veca meitenīte, kura lika solīšus pilnīgā “neritmā”. Es domāju — ārprāts, kā es ar šo bērnu tikšu galā! Pagāja viens, otrs gads, un no neglītā pīlēna izveidojās gulbis. Meitene kļuva par tik brīnišķīgu dejotāju, ka visi viņu apbrīnoja. Arī ar pieaugušajiem ir tāpat. Ja ir vēlēšanās un dejotājs uzklausa, ko saku — tad panākumi ir. Citreiz vairāk rūpju ar dejotājiem, kuriem ir talants, bet kuri mīl paslinkot.
Jāizvēlas — dejot vai dzert
— Jums ir gadījies kādu no kolektīva arī aizraidīt?
— Diemžēl jā. Ne sliktas dejošanas, bet citu problēmu pēc, piemēram, alkohola lietošanas dēļ. Nedrīkst iereibis dejot koncertā, jo uz skatuves viss labi saredzams, paldies Dievam, šādu gadījumu man nav daudz. Pēc dejotāja aiziešanas man pašai ir “smaga” sirds, tomēr pirmajā vietā ir skatuves un pašdarbnieka kultūra.
— Vai “Liepavots” un “Irši” ir ar atzinību lutināti kolektīvi?
— “Liepavots” Aizkraukles rajona skatēs bieži ir pirmajā vietā, “Iršiem” — otrā, trešā vieta. Piedalāmies visos Dziesmu un deju svētkos un daudzos starptautiskos deju festivālos, piemēram, “Sudmaliņās” Rīgā. Esam dejojuši Vācijā, Holandē, Beļģijā, Austrijā, Itālijā, Čehijā, Lietuvā, Igaunijā, Norvēģijā un citur.
Ceļu uz āzemēm mums pavēra Kokneses pagasta padome jau 1993. gadā, kad pirmo reizi piedalījāmies Hanzas dienās Minsterē Vācijā.
— Kāda ir jūsu kolektīva devīze?
— Ja mums labi izdodas nodejot, tad ar sajūsmu korī sakām: “Mēs jau sen to bijām pelnījuši!”
“Uzlādē” ģimene un draugi
— Kā jums izdodas saliedēt kolektīvā dažāda rakstura cilvēkus?
— Tur droši vien “vainojams” mans pašas dejotprieks. Dejošana man neļauj slimot, ieslīgt depresijā, bet liek kustēties, plānot un mācīties. Tagad pēc dejas apraksta jāapgūst jauna deja, skatoties arī ierakstus, tas nav viegli.
Mani “uzlādē” ģimene un daudzie draugi, īpaši Kurzemē, Ēdolē. Vasarā braucam arī uz Sabili pie manas draudzenes. Kad esmu sevi sakārtojusi, vieglāk arī par citiem parūpēties. Ja kādam kolektīvā rodas problēmas, zinu, ko un kā teikt. Ir cilvēki, kuriem aizrādīt vai pamācīt var visu priekšā, bet daļai tas nepatīk, tāpēc jārunā individuāli. Izrunājamies, un viss paliek starp mums. Ja varu, palīdzu gan ar padomu, gan praktiski.
Braucot uz ārzemēm, mums līdzi ir arī sava fanu grupa. Ir vietas, kurās mēs atgriežamies un tomēr zinām, ka Latvijā ir vislabāk. Īpaši tur, kur sastopu savus bijušos dejotājus joprojām dejojot un gūstot no tā prieku. Mani dejotāji ir daudzos novados, un par to ir liels gandarījums.
Jauniešiem nav viegli
— Vai jaunieši šodien nav citādi nekā pirms 20 gadiem? Manuprāt, viņus pašdarbība vairs tā nesaista.
— Viņiem tagad ir darba problēma. Iršos man pērn bija liels pārdzīvojums. Kad rudenī aizbraucu uz pirmo mēģinājumu, puses no dejotājiem nebija, jo viņi bija devušies uz Angliju un Īriju.
To var saprast, ja ir jāuztur ģimene un jāskolo bērni. Latvijā darba nav, un daudzviet ļoti maz var nopelnīt. Nekas cits neatliek, kā mainīt dzīvi un doties svešumā.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Inta Balode.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1955. gada
19. februāris, Jēkabpils.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā. 1976. gadā absolvējusi Kultūras darbinieku tehnikuma klubu darbinieku un deju kolektīvu vadītāju nodaļu.
NODARBOŠANĀS: Aizkraukles rajona padomes kultūras nodaļas lietvede, vokālo ansambļu un koru metodiķe.
ĢIMENE: vīrs Andris, meitas Andra un Anita, znots Raivis, trīs mazbērni — Alvis, dvīnes Agate un Megija.
VAĻASPRIEKS: dejošana un ceļošana.
HOROSKOPA ZĪME: Zivis.
