Elīza Stendere dzimusi Rīgā, bērnību pavadījusi Aknīstē, bet lielāko mūža daļu nodzīvojusi Vācijā.
Elīza Stendere dzimusi Rīgā, bērnību pavadījusi Aknīstē, bet lielāko mūža daļu nodzīvojusi Vācijā. Viņa ir izcila latviešu kultūras vēstures zinātāja, pirmās ilustrētās latviešu ābeces “Bildu Ābice” autora Gotharda Fridriha Stendera, saukta par Veco Stenderu, mazmeita sestajā paaudzē. Elīzas kundze pēdējo piecpadsmit gadu laikā cenšas pēc iespējas biežāk atbraukt uz Latviju, lai apceļotu savu senču mītnes zemi un tiktos ar draugiem. Nesen viņa atkal viesojās Latvijā un Sunākstē, kur viņu uzņēma sunākstiete Silvija Pīrāga.
Nostalģija pēc tēva mājām
— Kā atkal nokļuvāt Latvijā?
— Mani vecāki ir vācieši, taču viņu senči vairākās paaudzēs dzīvoja un strādāja Latvijā. Mans tēvs bija ārsts, un viņa darbavieta bija Aknīstē. Pirms Otrā pasaules kara Latvijas valsts veidoja rajonu ārstu prakses vietas un maksāja viņiem algu, un par mana tēva darbavietu un mūsu ģimenes dzīvesvietu kļuva Aknīste. 1939. gadā Hitlers aicināja visus vāciešus atgriezties savā etniskajā dzimtenē, un arī mūsu ģimene devās uz Vāciju. Toreiz man bija tikai četri gadi.
Ar mammu kādreiz runājām par Latviju, un šo to arī es pati no savas bērnības atceros. Kad darbā dzirdēju kolēģes runājam par došanos uz tēva mājām, domāju, cik viņām ir labi. Man tā visa pietrūka, tāpēc ļoti gribējās kaut reizi mūžā redzēt mājas, kur dzīvoja māte un tēvs un bērnības pirmos gadus pavadīju arī es.
Priecīgs pārsteigums
— Vai bija vienkārši šurp atbraukt pirmo reizi?
— Uz Latviju pirmo reizi abas ar māsīcu nolēmām doties 1990. gadā. Bijām dzirdējušas, ka te joprojām pastāv aizliegums ārzemniekiem izbraukt ārpus Rīgas. Tomēr, dodoties ceļā, domājām — vismaz galvaspilsētu redzēsim. Kad ieradāmies Latvijā, gidei gan bailīgi ieminējāmies, vai tomēr nevar apskatīt mūsu senču dzimtās vietas, un izrādījās, ka varam doties, kurp vien vēlamies. Man no prieka gandrīz sirds pa muti izlēca. Mums līdzi bija vēl divi paziņas, visi noīrējām mikroautobusu un devāmies apskatīt Aknīsti un Subati, kur reiz dzīvoja mana māsīca.
Braukt uz Latviju nav tik vienkārši, jo esmu pensionāre un iztieku tikai no pensijas. Domāju, kā ietaupīt, piemēram, pēdējo reizi uz šejieni braucu ar kuģi no Rostokas. Diez ko ērti jau nebija 26 stundas sēdēt tādā kā autobusa krēslā, taču kuģa biļete ir lētāka. Tomēr, ja salīdzina mūsu un Latvijas pensionāru ienākumus, protams, mums tie ir lielāki.
Satiek bērnības draugus
— Šis brauciens daudz atsauca atmiņā?
— Aknīstē atradām māju, kur reiz dzīvojām. Satiku savus rotaļu biedrus — Ēriku Indāni (jaunības dienu uzvārds) un Radzoba kungu. Viņš mani uzreiz pazina, pat nebija jāstāsta, kas esmu. Ērikai tagad klājas grūti, taču viņa par dzīvi nesūdzas. Radzoba kungs gadu pēc mūsu tikšanās nomira. Nu sazinos ar viņa meitu.
Tas bija tik liels emocionāls pārdzīvojums, satraukums un arī piedzīvojums, ka es nolēmu: šis nedrīkst būt mans pēdējais brauciens uz Latviju. Taču sapratu arī to, ka ne vienmēr man sarunāties ar latviešiem palīdzēs tulks, un bija žēl, ka nesaprotu teikto.
Nesaprotamās zīmes skaidro pa tālruni
— Tāpēc nolēmāt iemācīties latviešu valodu?
— Jā. Tas bija vēl viens piedzīvojums. Meklēju grāmatas, no kurām varētu mācīties, taču tas izrādījās ļoti sarežģīti. Iegriezos Herdera institūta bibliotēkā Marburgā, brālēns Berlīnē atrada mācību grāmatas latviešu valodā, kuras izdotas Zviedrijā. Taču man līdzās nebija neviena, kas varētu palīdzēt. Mēģināju kaut ko lasīt, bet, ieraudzījusi nesaprotamas zīmes, zvanīju tantei, kura atcerējās latviešu valodu, un prasīju, kas tas ir. Viņa atbildēja, ka izlasītie vārdi neizklausās latviski. Sapratu, ka pa tālruni nekāda mācīšanās nebūs. Vēlāk es tomēr dabūju labākus mācību materiālus un pamazām apguvu valodu.
Atved pirmās Rietumu vēsmas
— Vienmēr esat zinājusi, ka jūsu priekštecis Vecais Stenders bija ievērojama personība Latvijā?
— Mans tēvs reiz stāstīja, ka Vecais Stenders tulkojis Bībeli, taču zinu, ka Ernsts Gliks to izdarīja agrāk. Zināju arī to, ka Stenders izdevis pirmo ābeci Latvijā. Taču Vācijā viņa darbošanās nav tik ievērojama, un mēs par to daudz nerunājām, jo Latvija mums tomēr bija zaudēta zeme.
Reiz iegriezos Minsteres latviešu ģimnāzijas bibliotēkā, gribēju kaut ko vairāk uzzināt par grāmatām, kuras sarakstījis un izdevis Vecais Stenders. Tur pierakstīja manu vārdu, un pēc pāris mēnešiem saņēmu ziņu, ka Latvijā ir viena sieviete, kura Daugavpils rajonā, Eglaines pagastā, netālu no Subate, vēlas izveidot muzeju Vecajam Stenderam. Viņš ir dzimis Eglaines pagasta Lašu mācītājmuižā. Šī kundze, kuru, kā vēlāk uzzināju, sauc Olga Spūle, meklēja Stendera pēcnācējus.
Iepazīšanās ar viņu un viņas ģimeni atkal bija viens jauks notikums manā dzīvē. Kad pirmo reizi ierados Eglainē, tas arī viņiem bija liels notikums, jo 1991. gadā ciemiņi no Rietumiem Latvijas laukos vēl bija liels retums. Muzejā Eglainē katru gadu notiek svētki, uz kuriem aicina arī mani. Un, tikai esot šeit, par Veco Stenderu uzzināju daudz vairāk. Izlasīju arī grāmatu, kurā bija rūpīgi izpētīta viņa dzīve un darbs.
Dzimta turpinās
— Kā jūsu ģimenei izdevies sešās paaudzēs saglabāt Stendera uzvārdu? Sieviete precoties parasti pieņem vīra uzvārdu.
— Ir divas iespējas — neapprecēties vai laulībā saglabāt savu uzvārdu.
— Vai Stenderu dzimtai ir turpinātāji?
— Ir gan. Mēs ģimenē bijām pieci bērni, man ir arī vairāki brālēni un māsīcas, un viņiem ir bērni un mazbērni. Vairāki no viņiem bijuši arī Latvijā. Pirmajā izlūkbraucienā šeit biju kopā ar māsīcu, arī mana jaunākā māsa ar vīru ir bijuši šeit, taču māsa nav dzimusi Latvijā, bet gan Vācijas daļā, kas tagad pieder Polijai. Kanādā dzīvo mana vecākā māsa, taču viņai nepatīk lidot. Būtu priecīga, ja arī mani vecāki varētu atbraukt uz Latviju, taču viņi nomira, pirms atvēra robežu.
Ģimenē gan esmu vienīgā, kura runā latviski. Tas laikam tāpēc, ka biju tik ļoti sajūsmināta par te piedzīvoto. Acīmredzot pārējiem šīs emocijas nebija tik spēcīgas.
Neatzīst modernās tehnoloģijas
— Viesojoties Latvijā, vienmēr atbraucat arī uz Sunāksti?
— Pirmo reizi Sunākstē ierados 1991. gadā. Toreiz te nevienu nepazinu. Apskatījām Vecā Stendera kapu. Biju pārsteigta, ka tas ir sakopts, ja nemaldos, tur pat bija nolikti ziedi. Gribējām ieiet baznīcā, bet tā bija slēgta. Tagad par vietējo gidi kļuvusi Silvijas kundze, pie kuras apmetos, kad esmu šeit. Pirms diviem gadiem Sunākstē piedalījos arī svētkos, kuri bija veltīti Vecajam Stenderam, tie bija ļoti skaisti.
Diemžēl uz Sunāksti un citām attālākām vietām Latvijā ir ļoti slikta satiksme, bet savas automašīnas man nav. Taču man ir daudz draugu, kuri palīdz nokļūt, kur vajag.
— Atgriezusies Vācijā, sarakstāties ar saviem draugiem?
— Jā, man ir ļoti plaša korespondence, un reizēm pat netieku galā ar visiem pienākumiem. Ar roku nevaru tik ātri parakstīt, bet datora man nav. Ja tādu iegādātos, būtu jāmeklē cilvēks, kurš palīdzētu apgūt šīs ierīces lietošanu. Man, starp citu, nav arī mobilā tālruņa. Kam man tas vajadzīgs? Lai mani iztraucētu kādā nepiemērotā brīdī? Reizēm, braucot autobusā, visapkārt pīkst un zvana, un tas krīt uz nerviem. Protams, ir situācijas, kad mobilais tālrunis ir vajadzīgs, taču cilvēks nedrīkst kļūt par tā vergu.
Draugu netrūkst
— Pastāstiet par savu dzīvi Vācijā?
— Kad aizbraucām no Latvijas, dzīvojām vairākās vietās. Mums klājās grūti, īpaši jau vecākiem, jo viņiem bija jārūpējas par pieciem bērniem. Agrāk bija uzskats, ka meitenēm labi jāapgūst mājturība, un arī es devos mācībā pie kādas baltvācu ģimenes, bet vēlāk gadu dzīvoju pie māsas Zviedrijā. Mūsdienās jaunas meitenes ir daudz patstāvīgākas nekā bijām mēs, vecāki bija laimīgi, ja varēja mūs pēc iespējas ilgāk paturēt mājās.
Vēlāk Hamburgas medicīnas skolā apguvu medicīnas māsas profesiju un strādāju šajā arodā dažādās veselības iestādēs. Pēdējā darba vieta bija Marburgā, kur dzīvoju nu jau 37 gadus. Deviņus gadus esmu pensijā.
— Ar ko nodarbojaties brīvajā laikā?
— Marburga ir ļoti interesanta pilsēta, un vecākiem cilvēkiem tur netrūkst nodarbošanos. Notiek dažādi priekšlasījumi, es darbojos Elizabetes vārdā nosauktās baznīcas luterāņu draudzē. Mūsu baznīca ir iecienīts tūristu apskates objekts, tāpēc tur vienmēr ir ko darīt. Pie dievnama ir neliels veikaliņš, kur draudzes locekļi strādā kā brīvprātīgie. Mani interesē arī valodas. Varu sazināties angliski, ko apguvu skolā, nedaudz saprotu franču un arī zviedru valodu, jo gadu dzīvoju Zviedrijā.
Pilsētā ir 70 tūkstošu iedzīvotāju, taču pati Marburga nav liela, tai piekļaujas vairāki ciemi, un izveidojusies arī studentu pilsētiņa. Marburgu dēvē arī par universitātes pilsētu, un pie mums ir ļoti daudz studentu, arī ārzemnieku, īpaši no Āzijas. Man ļoti patīk kontaktēties ar ārzemniekiem, tāpēc reizi nedēļā pie manis uz mājām nāk divas studentes, mēs kopā pusdienojam un sarunājamies vāciski. Viņām universitātē māca ļoti specifisku vācu valodu, atbilstoši izvēlētajai specialitātei, bet kontaktējoties ar mani, viņas apgūst ikdienas sarunu valodu. Tā esmu iemantojusi draugus arī no Ķīnas.
***
IZZIŅA. Gothards Fridrihs Stenders dzimis 1714. gada 27. augustā Lašu mācītājmuižā Aknīstē. Vecais Stenders ir izcila personība latviešu kultūras vēsturē. Pēc izglītības viņš bija teologs, studēja Jēnā un Hallē Vācijā. Izglītots vācietis, ģeogrāfijas profesors, sarakstīja gan vispārīgi filozofiskus darbus, gan konkrētām dabas zinībām veltītus, projektējis globusus, aprakstījis navigācijas paņēmienus; viņš arī labi apguva latviešu valodu, rakstīja un lokalizēja literārus darbus latviešiem, sastādīja vārdnīcas un gramatikas, vāca folkloras paraugus. Viņa “zemnieku enciklopēdija” — “Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas” — ir neapšaubāmi pirmā populārzinātniskā grāmata Latvijā un, iespējams, unikāla arī Eiropas mērogā. Kādus gadus Vecais Stenders strādāja par mājskolotāju Latvijā un skolotāju Vācijā, nodarbojās ar matemātiku un ģeogrāfiju, bet lielāko savas dzīves laiku bijis mācītājs — Birzgalē, Žeimē (Lietuvā) un pēdējos 30 mūža gadus Sēlpils un Sunākstes draudzē. Nu jau divsimt gadu viņš atdusas Sunākstes kapos.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Elīza Stendere.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1935. gada 12. marts, Rīga.
IZGLĪTĪBA: Hamburgas medicīnas skolā iegūta medicīnas māsas izglītība.
DZĪVESVIETA: Marburga Vācijā.
NODARBOŠANĀS: pensionāre.
VAĻASPRIEKS: ceļošana, sadarbība ar draugiem ārzemēs un valodas.
HOROSKOPA ZĪME: Zivis.
