17. jūnijs — Latvijas Republikas okupācijas diena.Turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 13. jūnija numurā. “Brauksim kopā” Bija 1941. gada 14. jūnijs.
17. jūnijs — Latvijas Republikas okupācijas diena
Turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 13. jūnija numurā.
“Brauksim kopā”
Bija 1941. gada 14. jūnijs. Pulksten 3.30 no rīta zvans pie durvīm. Tēvs atvēra. Pilns priekšnams bruņotiem armijas karavīriem. Istabā ienāca kādi pieci cilvēki, lika tēvam nostāties pie galda un paziņoja, ka viņš tiek arestēts. Esot bijis Harbinā un tur kaut ko nelabu sastrādājis. Bet viņš tur nekad nav bijis! Lai tik taisās braukt līdzi. Mamma ieskrēja bērnu istabā, nokrita ceļos starp mūsu gultām un teica, ka tēvu ved projām. Istabā ienāca arī viņš un teica: “Neraudiet, mēs brauksim visi kopā.” Mums nekavējoties lika savākt līdzi ņemamās mantas, produktus. Atceros, uz brīdi apsēdos pie sava rakstāmgalda, pārlaidu skatu grāmatām un nodomāju, kas mani te vairs sagaidīs, kad atgriezīšos pēc 20 gadiem? Nezinu, kāpēc man tādas domas iešāvās galvā. Atgriezos pēc piecarpus gadiem, bet vairs ne savā mājā.
Kniksis nodevējam
Vai tādā brīdī var apjēgt, ko ņemt līdzi? Mamma kaut ko ķēra, grāba. Pamodušies bija arī mūsu īrnieki skolotāji Bērzupe un Petkēvičs (tā kā pēc krievu ienākšanas nedrīkstēja būt tik liels dzīvoklis, divas istabas izīrējām). Viņi arī bija šokā, palīdzēja mātei savākties. Bērzupe palika mūsu dzīvoklī arī vācu laikā, vēlāk aizceļoja uz Ameriku. Kur palika otrs skolotājs — nezinu. Ar Bērzupi kādu laiku sazinājāmies, vēlāk sakari pārtrūka.
Mums lika iet uz durvīm. Priekšnamā māsa pamanīja ienākam arī mūsu skolas direktoru Gulbi. Viņa kā labi audzināts bērns pakniksēja un teica: “Labrīt, skolotāj!”. Izrādās, kam — komunistam, tautas nodevējam, kas arī piedalījās izsūtīšanā. Mantas mums lika atstāt koridorā — vēlāk aizvedīšot. Nokāpām lejā. Pie durvīm stāvēja limuzīns. Kas par godu! Varbūt varējām bēgt. Ja tēvs būtu izrādījis iniciatīvu, kas būtu bijis? Viņam taču bija autovadītāja apliecība.
Braucām cauri Ventspilij uz staciju. Mantas atveda ar smago mašīnu. Tur stāvēja preču vagoni, kuros “lādēja” iekšā cilvēkus. Veda un veda arvien jaunus klāt. Bet par spīti visam debesis bija koši zilas, un saulīte spīdēja silti, silti. Vagonā abās pusēs no dēļiem bija sasistas divstāvu lāvas. Vagona vidū pods — “paraša”, trijstūra veidā, arī sasista no dēļiem.
Nošķir no tēva
Pēc neilga laika atskanēja komanda — vīriem izkāpt no vagoniem un nomesties uz ceļiem. Viņus aizdzina uz priekšējiem vagoniem. Tā bija pēdējā reize, kad redzēju savu tēvu. Viņš ļoti gribēja braukt projām 1940. gadā, kad daudzi brauca, bet māte nepiekrita atstāt dzimteni. Viņš ļoti precīzi paredzēja nākotni.
Mājāspalicēji nāca pie vagoniem, nesa drēbes, pārtiku. Mums tās atnesa skolotāja Bērzupe. Asaras, vaimanas, lūgšanas. Elle zemes virsū gaišā dienas laikā. Kur pazuda visi iecerētie sapņi, ko darīšu vasarā? Nebija vairs nekā.
Sākām braukt. Iebraucām Jelgavā. Izkāpu no vagona. Pagāju gabaliņu. Neviena cilvēka. Viss kā izmiris. Varēju bēgt. Bet kā es drīkstēju darīt ko pretlikumīgu? Muļķe biju! Biju audzināta godīgumam. Ešelonā taču palika mana ģimene. Tas taču bija svētums, un uz šī ģimeniskā svētuma balstījās Latvijas neatkarīgā valsts. Stipra ģimene — stipra valsts! Gāju atpakaļ uz ešelonu, un braucām tālāk. Iedeva mums “kipetoku” (vārītu ūdeni). Taisījām bada zupu. Sagriezām mazus rupjmaizes (vēl Latvijas maizes) kvadrātiņus, apbērām ar cukuru un pārlējām ar vārošu ūdeni. Vēl jau viss bija no mājām. Laiks silts. Gaiss vagonā smacīgs. Trūka gaisa, bijām kādi 20 cilvēku. Preču vagoni maziņi. Maizīte pelēja. Sāka mums izsniegt “ķieģeli” — maizes klaipu. Nevarējām ēst. Sāļa, skāba. Kas tā par maizi — nesapratām. Arī kaut kādu “garo” zupu naktīs ielēja.
Nabadzība, bads, tukšums
Pārbraucām Krievijas robežai. Ešelons apstājās. Atskanēja komanda: “Viļezai!” (izkāp), lai nokārtotu dabiskās vajadzības. Vagonā tas grūti izdarāms visu acupriekšā. Nekas jau savādāk nebija ārā. Tomēr svaigā gaisā. Notupāmies visi rindā gar dzelzceļa malu. Viens māsai, kāpjot vagonā, iedūra ar šautenes durkli, lai ātrāk kustoties. Pat asinis tecēja.
Izmetām ārā sakrājušos atkritumus, arī sapelējušo maizīti, bojātos produktus. Te ieraudzījām kaut kādus “rēgiem” līdzīgus cilvēku stāvus. Maisu lupatas apsietas ap augšgalu, ap gurniem, ap kājām. Maisu kules sānos. Tad sākās cīņa savā starpā. Sākumā nesapratām — par ko. Izrādās, par mūsu izmesto sapelējušo maizīti — kurš ātrāk un vairāk paķers. Kaut kas fantastiski pretīgs! Neaptvērām, kur esam. Vēl nav ne kara, ne iznīcības, bet jau bads. Tā mūs “plašā, neuzvaramā” sagaidīja visādiem brīnumiem. Tukšums, klaji lauki, krūmi. Ne lāga māju, nekā. Pelēcība, nabadzība. Kas tā par zemi, valsti? Kaut kāds murgs.
Kā Kristus ceļš
Vagonā — caureja, sirdsvainas, neziņa, jautājumi. Dienu un nakti tikai braucām. Kurp? Kāpēc? Par ko tas viss? Vai vīrus un tēvus satiksim? Vesels mudžeklis neziņas. Kādā agrā rītā pārbraucām Urālus. Skaisti skati, bet cik tad var redzēt pa to mazo preču vagona lūku!
Laimīgi tikām līdz Krasnojarskai. Ieveda mūs kādā sliežu atzarojumā un lika izkāpt ar visām mantām. Cilvēki čumēja un mudžēja. Bija jākāpj uzkalniņā uz kaut kādu šķūni. Sākām iet, bet kas tad tas? Viss ceļa gabals no šķidriem māliem. Kā liec soli, tā iegrimsti līdz ceļgalam. Likām mantas uz muguras un sākām Golgātas ceļu kā Kristus ar krustu! Pēdējiem spēkiem nonācām līdz šķūnim. Tas liels, sasists no dēļiem, lielām spraugām. Pūš cauri. Te pēkšņi nomira kāds večuks, kas bija palicis kopā ar bērniem.
Skatās kā uz brīnumu
Sākās mūsu dzīve izsūtījumā. Paziņoja, ka mūs dalīs pa kolhoziem. Sākās tāda kā “izsole”, kurš uz kurieni tiks vests. Mēs, viens bars no Ventspils, tikām norīkoti uz Berjozovkas rajona Barhalovas sādžu. Tā bija apmēram 36 kilometrus no Krasnojarskas. Iebraucām kolhoza centrā. Mūs izsēdināja nelielā laukumā. Visi kolhoznieki saskrēja skatīties kā uz kādu brīnumu. Bijām vēl labās Latvijas drēbēs, tīri, apaļīgi, vēl nenovājējuši. Citi raudāja, daži brīnījās, bet bija arī dzirdams vārds — fašisti. Šai tumšajai, nabadzīgajai tautai tas bija briesmīgs bubulis. Runāja tikai krievu valodā. Pārsvarā visi neko nesaprata, tikai dažas kundzes, arī mana mamma. Vecās krievu “babuškas” klanījās, meta krustu, lūdza Dievu.
Māti, māsu un mani nometināja pie vienas oficiera madamas. Viņa bija ļoti naidīga pret mums. Kādu vakaru māte paņēma vēl mājās sasālītu sviesta podiņu un iegāja pie saimnieces izrunāties. Ilgi viņas runāja. Sākumā oficiera madama sviestu neņēma, jo bijām ļaunākie cilvēki — fašisti. Arī sarunas sākumā nevedās. Kad viņa saprata, kas mēs esam, abas apraudājās, un tika noslēgts miers.
Mājas no salmiem
Pēc kāda laika pārgājām dzīvot pie kādas nabadzīgas daudzbērnu ģimenes. Īsti neatceros, cik bērnu bija — četri vai pieci. Saimniece Taņa bija vienkārša, sirsnīga, vīrs garīgs invalīds, tāpēc arī neņēma armijā. Gultā gulēja tikai tēvs ar māti. Visi bērni uz krāsnaugšas. Visur samūrētas krievu krāsnis, kurās gatavoja ēdienu un arī apsildīja telpas. Reizi dienā kaut ko ieēda. Gotiņa deva divus trīs litrus piena dienā. Ziemā uz visiem vieni velteņi, ar ko iziet ārā nokārtoties. To darīja aiz stūra. Mazmājiņas nebija. Māla mājeles, reti kāda koka māja. Galvenā iela — vienās grambās. Pa to gāja gan cilvēki, gan lopi. Gar malām kāršu žogi, tikai pie katras mājas vārtiņi, kur ieiet, iziet cilvēkam un lopam. Mājas cēla no salmiem, govs mēsliem un māla. Mums tikai viena doma — paēst. Cik grūti mammai bija sadalīt to mazumiņu, jo mums gribējās visu uzreiz. Bet jāpietiek visai dienai.
Ar Dieva svētību
Ierodoties kolhozā, mūs visas trīs uzaicināja pie sevis viena “babuška”. Ļoti dievbijīga un mīļa. Viņa mūs nosvētīja un aizlūdza par mums. Varbūt tāpēc arī Dieva svētība mums gāja visur līdzi, paglābdama no lielām nelaimēm.
Kolhozā bija viens veikals, tur šo to varēja nopirkt un reizēm dalīja cukuru. Līdzko uzzinājām, devāmies arī mēs, izsūtītie, stāvēt rindā. Kad kolhoznieki bija to saņēmuši, mums pateica, ka cukurs beidzies. Māsa raudāja kā nopērta, tik ļoti sāpēja sirsniņa. Tad mūsu saimniece Taņa uz galda māsai priekšā uzbēra karoti cukura. Tā bija īstā krieva labsirdība — dalīties savā nabadzībā. Māsa bija tik laimīga.
Saimniecei pie sienas bija liela Padomju Savienības karte. Pētījām un sekojām līdzi kara notikumiem. Kolhoza centrā bija skaļš radio rupors, pa kuru ziņoja par notikumiem frontē. Pamatā jau ziņoja par krievu panākumiem.
Sākās mūsu dzīve kolhozā. Sievietēm bija jāiet kaplēt kartupeļus. To te bija lieli lauki. Sādžā vīru nebija, tikai pa kādam večukam. Brigadieris invalīds mūs norīkoja darbos. Mēs, bērni, dzīvojām pa māju. Skraidījām, aizgājām līdz upītei. Daba bija ļoti skaista.
Turpmāk vēl
