Koknesietes Ingunas Žogotas skanīgo balsi nevar sajaukt ar kādu citu, kad viņa klausītāju pilnā zālē izdzied “… pār deviņi novadiņi” vai kādu citu latviešu tautasdziesmu.
Koknesietes Ingunas Žogotas skanīgo balsi nevar sajaukt ar kādu citu, kad viņa klausītāju pilnā zālē izdzied “… pār deviņi novadiņi” vai kādu citu latviešu tautasdziesmu. Par dziedāšanu folkloras kopu “Tīne” un “Urgas” vadītāja teic, ka tas jādara no sirds — lai pašam un citiem tiek prieks.
Inguna dzimusi Talsos, kur pie vecvecākiem pavadījusi ne vienu vien bērnības vasaru. Viņa gan sevi dēvē par Pierīgas meiteni, jo lielāko dzīves daļu dzīvojusi Ikšķilē. Tomēr ar dzimtajiem Talsiem Inguna izjūt īpašu saikni.
— Kad sākās jūsu aizraušanās ar folkloru?
— Tas bija 80. gadu sākumā. Pēc konservatorijas beigšanas strādāju Arodbiedrību padomes metodiskajā kabinetā Rīgā. Kādā seminārā tā dalībniece bija arī folkloras kopa “Skandinieki”. Tolaik, kopā ar viņiem no sirds dziedot un dejojot, arī man tas iepatikās. Pēc tam es atradu savu folkloras kopu — “Budēļi”, kura sākotnēji darbojās kā Cietvielu fizikas institūta tautas folkloras pulciņš. Šis kolektīvs muzicē joprojām, un šogad ar tā dziedātājiem satikāmies folkloras kopu skatē Rīgā. Kopā ar “Budēļiem” sākām latviskās tradīcijās svinēt Jāņus, ko līdz tam nekad nebiju darījusi. Tā bija kārtīga svētku svinēšana — ar Jāņu galdu, apdziedāšanos un peldēm. Tas viss mani saistīja.
Tēva jaunības dienu takās
— Kā tad “aizdziedājāties” līdz Koknesei?
— Rīgas dzīve man bija apnikusi, tāpat arī dzīvošana pie vecākiem. Gribēju patstāvību. Pie mātes un tēva ir droši, bet reiz kaut kas jāsāk darīt arī pašai. Man radās iespēja strādāt par kultūras darbinieci padomju saimniecībā “Rainis” Bauskas rajona Grenctālē. Tur bija skaists kultūras nams – līdzīgs Dailes teātrim Rīgā. Tad izlasīju kādā laikrakstā, ka Koknesē vajadzīgs kultūras darba organizators. Nolēmu, ka no Kokneses tomēr vieglāk izbraukāt uz Ikšķili nekā no Grenctāles. Arī tēvs stāstīja, ka jaunības dienās braucis turp uz ballēm, un es nolēmu darīt tāpat. Te arī iepazinos ar savu nākamo vīru Andri un ātri apprecējos.
— Vai, pārceļoties uz Koknesi, par folkloru turpinājāt interesēties?
— Kādu laiku braucu uz “Budēļu” mēģinājumiem Rīgā, bet tad nolēmu, ka arī uz vietas šajā jomā kaut kas jādara. 1991. gadā Latvijas Universitātē izveidojās etniskās kultūras centrs, kurā skolotājus aicināja mācīties folkloras un tradicionālās kultūras zinību pamatus, jo tajā laikā Latvijas skolās ieviesa Baltās stundas, kurās bērniem to visu mācīja. Tagad gan uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt skolas, kur šādas stundas saglabājušās. Kokneses vidusskola ir viena no tām.
— Kas ir šīs Baltās stundas?
— Tajās māca izzināt kultūras vērtības — caur skaņām, kustībām, stāstiem, dziesmām, zīmējumiem, ritmu vai citām izpausmēm. Vienā stundā jau nevar visu pagūt, bet pamatzināšanas bērniem rodas.
Gavilē paši sev
— No kultūras darbinieces kļuvāt par skolotāju?
— Bija arī starpposms, jo gadu nostrādāju mūzikas skolā Koknesē, bērniem mācīju folkloru. Tas bija laiks, kad vēl aktīvi nestrādāju, jo audzināju savus trīs bērnus. Turklāt kopā ar mūzikas skolas meitenēm izveidojām folkloras kopu “Madara” un pat piedalījāmies folkloras festivālā “Pulkā eimu, pulkā teku”. Pēc tam sāku strādāt skolā, vispirms kā ārpusklases darba organizatore paralēli mācīju arī folkloru. Par labu šim darbam izlēmu, jo domāju, ka mūzikas skola vairāk virzīta uz profesionalitāti.
— Folklora Latvijā “uz viļņa” bija 90. gadu sākumā. Kā ir tagad?
— Manuprāt, tagad tā vēl ir šī viļņa apakšā, bet ar virzību uz augšu, jo cilvēki arvien vairāk apzinās tās patiesās vērtības, ko dod šāda dziedāšana. Cilvēki folkloras kolektīvos iesaistās dažādu motīvu vadīti. Arī tie, kuri nāk uz mūsu jauno folkloras kopu “Urgas”. Ir tā dēvētie dabas bērni, kuri uzskata, ka televizors mājās nav vajadzīgs, ēst un dzīvot var veselīgi, arī dziedāt no sirds savam priekam, nevis tikai skatuvei.
— Piekrītat tam?
— Protams. Taču ar folkloru vien jau neizdodas izdzīvot. Arī es būtu savādāka, ja nodarbotos tikai ar to, bet šobrīd es strādāju gan skolā, gan arodbiedrības sistēmā. Ikdienas lietas visu ļoti piezemē.
— Vai folklorā var smelties spēku ikdienai?
— Mieru un stabilitāti tā noteikti dod. Neesmu cilvēks, kurš vērsts uz āru, bet visu vairāk paturu sevī. Tas ne vienmēr ir labi, bet, ja kaut ko izdzied no sirds, tad viss uzkrātais iziet laukā. Tāpēc tās vērtības, kuras ir mūsu kultūrā, mēģinu “izvilkt” ārā un iedot arī citiem.
Darbs smags, bet dziesma līksma
— “Urgas” ir jūsu jaunākais kolektīvs?
— Jā. Vispirms bija bērnu folkloras kopa “Tīne”, un ar laiku arī pieaugušajiem radās vajadzība kaut ko darīt šajā lauciņā, tā tapa “Urgas”. Daudz domājām par kolektīva nosaukumu, bet beigās palikām pie šī.
— Kur rodat dziesmas?
— Galvenokārt grāmatās. Interesanti jau būtu tās uzzināt no kāda teicēja, bet šī pieredze man gājusi secen. Viņu arī palicis mazāk.
— Daudzi atzīst, ka mūsu tautasdziesmas ir viegli uztveramas, bet ar padrūmu noskaņu. Vai tā ir?
— Runājot par drūmumu, tas noteikti ir paviršs priekšstats, un varbūt tikai pirmajā brīdī tā šķiet. Nesen ar “Urgām” sākām dziedāt maltuves dziesmas. Agrāk jau maļot daudz nedziedāja, jo darbs bija smags, bet reizēm tomēr varēja. Melodiski tās varbūt nav īpaši priecīgas dziesmas, bet vārdi gan ir līksmi, piemēram: “Dzirnaviņas priecājas, kad ierauga malējiņu”. Reizēm cilvēks neuztver tekstu, bet ieklausās tikai melodijā.
Lēni un pamatīgi
— Vai jums folklora ir dzīvesveids, kurā iesaistās arī ģimene?
— Viss gan nav tikai tai pakārtots, arī ne katrus svētkus svinam latviskās tradīcijās. Visi mani bērni izauguši kopā ar “Tīni”, bet tagad katrs atradis savas vērtības. Vecākais dēls Mārtiņš jau ir students, bet Uģis un Kalvis mācās vidusskolā. Svarīgi katram iedot pamatzināšanas, un tad vērtības nezudīs. Es pati ar folkloru “saslimu” tikai 80. gados un ilgu laiku dzīvoju bez tās. Ne vienmēr mēs visus tradicionālos svētkus nosvinam tā pa īstam, dažādi bijuši, un arī tas ir labi.
— Varbūt vajag dažādību?
— Noteikti. Man patīk arī Raimonda Paula dziesmas un dziedāt korī. Tomēr uzskatu, ka mūsu kultūras vērtības nepieciešams apzināt katram latvietim, tāpēc esmu šeit un ar bērniem cītīgi strādāju Baltajās stundās. Ir arī citi skolotāji, kuri saredz folkloras nozīmīgumu un par to runā ar bērniem, tāpēc, iespējams, ne vienmēr nepieciešamas speciālas stundas. Tas viss atkarīgs no skolotājiem.
— Darbs jums paņem daudz laika?
— Ģimene noteikti teiks, ka par maz esmu kopā ar viņiem, jo bieži apmeklēju kursus vai seminārus. Tomēr mani vīrieši ir iemācījušies daudz darīt paši. Lielu daļu laika veltu abām folkloras kopām. Esmu cilvēks, kurš visu dara lēnām un pamatīgi. Tagad turklāt vēl mācos Tautas mākslas centra divgadīgajā folkloras skolā. Šajā jomā jau daudz esmu izglītojusies, bet tomēr vienmēr ir kas jauns, ko uzzināt. Vēl es esmu Kokneses vidusskolas arodkomitejas priekšsēdētāja. Šis amats arī prasa laiku, domas un nervus.
Pasaulē slavē
— Vai jums ir vēl kāds vaļasprieks?
— Dziedu jauktajā korī “Koknese”. Man patīk arī braukt ekskursijās. To gan nedaru kā vienkārša tūriste, bet braucienos dodos kopā ar mūsu pagasta dejotājiem vai dziedātājiem. Šādi koncertbraucieni ir vērtīgāki nekā vienkāršas ekskursijas, jo Latvijas vārdu aizved pasaulē.
— Kā mūsu pašdarbniekus uzņem citās zemēs?
— Ļoti atzinīgi. Dažkārt mēs savu kultūras bagātību pat nenovērtējam. Kad aizbraucam pasaulē, arī paši uz to raugāmies citādi. Mums ir ar ko lepoties, vispirms jau ar folkloru. Ja skolā ierodas ciemiņi, folkloras kopu noteikti vajag parādīt. “Tīnē” bērni nav īpaši izraudzīti, bet dziedāt nāk tie, kuriem to gribas darīt. Sākumā dažam nav pat ritma izjūtas, bet tas viss pamazām veidojas.
Bērni brīnās
— Vai jums tuvas arī citas sievišķīgas nodarbes — adīšana, ēdiena gatavošana?
— Zeķes es joprojām nemāku adīt, un ar tām mūsu ģimeni apgādā vīramāte. Šalles un svīterus esmu adījusi, bet tad, kad bija vairāk laika. Ēdienu es, protams, gatavoju, bet nevaru teikt, ka man ir kulināres talants. Savulaik cepu arī tortes. Par to mani bērni tagad brīnās, jo viņiem esmu tikai kēksus, plātsmaizes vai pīrāgus cepusi. Tam visam nepieciešams ilgāks laiks, un man neizdodas, kā citām saimniecēm, to paveikt ātri. Neprotu arī darīt vairākus darbus reizē. Pie mājas man ir dārzs. Tas pēdējos gados nav labi kopts, un tā man dažkārt ir žēl. Kad vasarā jāravē, parasti ir vairāk braucienu. Dārzs tiešām reizēm cieš manas lielās aktivitātes dēļ.
— Tad jau folkloras kopas dalībniekiem ir iemesls jūs Jāņos aplīgot?
— Ir, ir! Taču viņi to nekad nav darījuši.
VĀRDS, UZVĀRDS: Inguna Žogota.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1960. gada 14. marts, Talsi.
IZGLĪTĪBA: augstākā, absolvējusi Latvijas Valsts konservatoriju, tagadējo Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, specialitāte — kultūrizglītības darba organizatore — metodiķe.
DZĪVESVIETA: Koknese.
NODARBOŠANĀS: skolotāja.
ĢIMENE: vīrs Andris, dēli — Mārtiņš, Uģis un Kalvis.
HOROSKOPA ZĪME: Zivis.
VAĻASPRIEKS: dziedāšana.
