Redzēju jocīgu sapni — kāda dīvaina balss teica: “Nost ar pieticību!”. Tātad tā bija zīme, ka mums jāmaina pašreizējais dzīvesstils.
Redzēju jocīgu sapni — kāda dīvaina balss teica: “Nost ar pieticību!”. Tātad tā bija zīme, ka mums jāmaina pašreizējais dzīvesstils. Tas noteikti bija kaimiņienes ietekmē, jo viņa nesen lielījās, ka bijusi Rīgā ķīniešu restorānā. —Vai tad mēs sliktāki? Kāpēc mums jātēlo ubagi? Arī mēs taču vismaz vienu dienu gadā varam padzīvot kā biezie, pēc tam varam ēst ceptus kartupeļus, — šādu domu vadīta, viņsvētdien nolēmu realizēt savu projektu. Galu galā Jezups par āboliem saņēma naudu, un nauda mīl, ka to groza. Turklāt ķīniešu restorāna apmeklējums ir mūsu tautu draudzības saišu stiprināšanas pasākums.
Jezups jau burkšķēja gan, kas izslauks govi un pabaros cūkas, bet es visu uzticēju kaimiņienei, jo galu galā vienreiz gadā arī mēs varam atļauties aizbraukt uz Rīgu. Taču jau tuvāk nekā Brisele.
Ēstuvīte bija gana jauka, un es jau pirmajā minūtē tur jutos bezgala ērti. Laikam tāpēc, ka interjera noformēšanai bija izmantota resna ķīnieša skulptūra. Es apsēdos tās tuvumā un jutos viegla kā pūciņa.
Kad Jezups atvēra ēdienkarti, viņš sāka vaidēt, it kā būtu uzkāpis uz sarūsējušas naglas. Es jau domāju, ka ēdienkartē ieraudzījis kādu suņa vai čūskas ēdienu, bet viņš, muļķis tāds, uz cenām skatījās. Nu lauķis paliek lauķis! Pēc vētrainiem strīdiem viņš pasūtīja cūkgaļu ar kaut kādiem bambusa vai bambuka dzinumiem, bet es — cūkgaļu saldajā ananasu mērcē. Tie ķīnieši laikam taupījuši papīru, visas lapas aprakstījuši ar dažādiem ēdieniem, bet dzērienu piedāvājumam vietas aptrūcis. Nācās prasīt — oficiants nosauca kaut kādas nesaprotamas markas. Mēs izvēlējāmies sakē — man ļoti patika nosaukums. Jezupam par lielu prieku piekritu tikai 50 gramiem. Būtu zinājusi, cik garšīgs, būtu sūtījusi visus simts. Tikai nesaprotu, kāpēc ķīnieši to dzer uzkarsētu. Vēlāk noskaidroju, ka tas ir rīsu šņabis. Acīmredzot tikko bija iztecinājuši. Vajadzētu kaut kur dabūt recepti. Kad apkalpotājs prasīja, ar ko ēdīsim gaļas ēdienus — ar dakšiņu vai irbulīšiem, teicu, lai droši nes abus. Ēdiens patiešām bija garšīgs, bet nezināju, ko lai dara ar tiem kokiem — rīsus jau ar tādiem nepaņemsi, bet gaļa slīdēja pa šķīvi, un nekādi neizdevās to uzdurt uz kociņiem. Kad bijām paēduši, sekoja mūsu projekta pēdējais cēliens — proti, kā lielu noslēpumu oficiants Jezupam priekšā nolika kārbiņu ar vāciņu, kurā bija rēķins. Viņš lēnām to atvēra un kļuva balts kā krīts. Es jau domāju, ka viņš komā iegājis, bet nebija tik traki — pēc brīža sāka kaut ko murmināt un grābstīties pa kabatām. Redzēju, ka ielika kastītē 20 latu. Pēc tam pienāca oficiants un kastīti pievāca. Pēc brīža viņš atnāca atpakaļ ar kārbiņu, kurā bija atlikums. Nu akurāt kā spiegu filmās slepenu informāciju nodeva.
Kad izgājām no ēstuves, Jezupiņš tāds runīgs palika. Laikam tas šņabis beidzot iedarbojās — viņam jau viss lēnāk pielec. Man šī tautu draudzības stiprināšanas misija ļoti iepatikās. Kad pārdosim kartupeļus, atkal brauksim uz Rīgu.
Anna
