Aprakstītā notikuma varone ir Iršu pagastā vienīgā Milda.
Aprakstītā notikuma varone ir Iršu pagastā vienīgā Milda. Cienījama vecuma pensionāre, visu mūžu slaukusi govis. Brašu augumu, trāpīgu vārdu teicēja, jautru dziesmu dziedātāja. Māmiņa kuplai, zaļoksnējai dzimtai. Šobrīd draugos ar spieķīti, bet jautro prātu nav zaudējusi.
Pagājušajā vasarā neilgi pirms Jāņiem Iršu pagastā sabrauca draudzīgie Vācijas ciemiņi. Viņi vēlējās kopā ar pagasta ļaudīm zāļu dienā ielīgot Jāņus. Nekas kopīgs Jāņos nebija paredzēts. Šo ierosinājumu pagastā uzklausīja, plaši izziņoja, sakārtoja laukumu pie skolas, sagādāja malku ugunskuram. Tā tuvumā salika solus vecļaudīm, sarūpēja alu, sieru, pīrāgus. Norādītajā laikā sabrauca vācieši, sapulcējās liels ļaužu pulks. Vecļaužu soli sēdētāju pilni, viņu vidū arī Milda. Alus un siera piedāvātāju brigādes nāca kā pa konveijeru viena pēc otras.
Tikai kaut kas nebija, kā vajag. Milda sāka nemierīgi grozīties un iejautājās: “Vai tad iršēnieši vairs nemaz neprot līgot, sanākuši tikai alu dzert un sieru ēst?” Vēl pagāja īss brīdis, un pāri laukumam aizskanēja Mildas spēcīgā balss līgojot: “Pār gadskārtu Jānīt”s nāca, līgo, savus bērnus apraudzīt, līgo, vai tie ēda, vai tie dzēra, līgo, vai Jānīti daudzināja, līgo!”. Nu ļaužu pulks pārvērtās par līgotājiem. Kā pēc diriģenta mājiena sekoja skaista daudzbalsīga atbilde: “Gan tie ēda, gan tie dzēra, gan Jānīti daudzināja, līgo!”. Dziesmu kamols bija atritināts. Skanēja viena līgodziesma pēc otras, dalīja sanestos vainagus un puķes. Arī ugunskurs jau dega. Līgotāji aizdejoja pie ugunskura, kur turpinājās līgošana.
Bet visai drīz pie pensionāru soliņa pienāca divi smaidīgi vācieši. Viņi vēloties parunāties ar dziesmu sācēju. Runāja vāciski. Viena otra bailīgāka sieva būtu atteikusies, jo vāciski neprot. Bet Milda aicinājumu pieņēma. Neprot vācieši latviski, ne arī Milda vāciski. Tika lietā likti Mildai sen skolā mācīti vācu vārdiņi un žesti. Tāpat arī vāciešiem ar latviešu valodu. Runājās, runājās, kamēr bija sirsnīgi izrunājušies. No mums atvadoties, vācieši visiem vēlēja labu veselību un jautru prātu. Mildai sniedza roku un vēl novēlēja visu Jāņu nakti skaisti līgot.
Kad vācu draugi pazuda līgotāju pulkā, Milda rokā atrada salocītu pieclatu naudaszīmi: “Kā gan vācietim tā izkritusi? Kur nu es viņu sameklēšu!”
“Ak, naivule! To taču viņš tev iedeva par Jāņu ielīgošanu!” tā nomierinājām Mildu. Protams, Milda jutās priecīgi pārsteigta, jo pieci lati pensionāram ir liela nauda.
Tā pagājušajā vasarā Iršos ielīgoja Jāņus, vienkārši un sirsnīgi. Atkal klāt Jāņi. Radio un televīzijā tie jau ielīgoti. Lai katram ir savs līgotāju pulciņš, lai katram ir ugunskurs un draugu sabiedrībā paiet īsā Jāņu nakts!
Herta Tene Iršos
