Senajiem latviešiem ar vārdu izvēli lielu problēmu nebija — bērnus saukuši vienkāršos vārdos, nereti “atrodot” tos apkārtējā dabā.
Senajiem latviešiem ar vārdu izvēli lielu problēmu nebija — bērnus saukuši vienkāršos vārdos, nereti “atrodot” tos apkārtējā dabā. Piemēram, meitenēm bieži izvēlējās vārdus Ieva, Irbe, Liepa, zēnus sauca par Lāčiem, Aļņiem.
Pirmie godi — krustabas
Dot bērnam šādu vārdu gan nozīmēja paredzēt viņam attiecīgā dzīvnieka vai auga īpašības. Vārdus mēdza saistīt arī ar dabas parādībām — Auseklis, Mēness, Austra. Mūsdienās šāda vārdu došana nav saglabājusies.
No senākiem laikiem palikuši vārdi Laima, Māra, tomēr to izcelsme nav saistīta ar cilvēku personvārdiem. Senie latvieši tā sauca dievības, un valodas speciālisti neiesaka aizrauties ar šādu vārdu došanu cilvēkiem.
Vārdus bērniem deva īpašā procesā — krustabās, kas ir jaundzimuša bērna pirmās lielās godības un būtībā nozīmē bērna uzņemšanu dzimtā. Arī šodien bērniem mēdz rīkot krustabas, šo seno tradīciju pamazām ieviešot mūsdienu pasaulē.
Svešo ienācēju ietekmē
Latvijā ienākot svešām tautām, arī vārdi kļuva svešāki, vairs ne tik izteikti latviski. Piemēram, ļoti daudz personvārdu aizgūts no kaimiņiem lietuviešiem. No lietuviešu Aļģirta tapis mūsu Oļģerts, Birute pie mums ir Biruta, bet Marģiri latvieši sauc par Marģeru. Arī slāvu Vladimirs, Kazimirs, Jaroslavs pamazām kļuvuši par latviešiem pierastiem vārdiem.
Daļa no citām tautām aizgūto vārdu Latvijā ieviesti labprātīgi, bet daudzi te nonākuši gluži vai piespiedu kārtā neskaitāmo karu rezultātā. Karojot ar poļiem, krieviem, zviedriem un citiem iebrucējiem, negribot Latvijā ienākuši arī šo tautu personvārdi.
Svešo vārdu Latvijā kļuvis vēl vairāk līdz ar kristīgās ticības uzspiešanu 13. gadsimtā. Latviešu svētkus pakļāva kristīgajiem svētkiem, latviešu dievības kristīgajiem svētajiem, bet latviešu vārdus pārveidoja kristiešu ausij tīkamākus. Populārākie vārdi tolaik bija Georgs, Verners, Johaness, Marija, Magdalēna. Daudzi saglabājušies arī mūsdienās.
Valodnieki gan uzsver, ka ir daudz vārdu, kuri mums ir lieki un neatbilst latviešu tautas tradīcijām, tomēr tie vēl no senākiem laikiem ierakstīti kalendārā un oficiāli atzīti.
Rakstos minēts 13. gadsimtā
Rakstiskos avotos ziņas par personvārdiem Latvijas teritorijā parādās jau 13. gadsimtā. Indriķa “Livonijas hronikā” minēti tādi vārdi kā Gaile, Veko, Dote un citi, tostarp arī latviskas cilmes personvārdi.
18. gadsimtā izdotajā Manceļa latvisku izteicienu krājumā “Phraseologia Lettica” minēts apmēram trīsdesmit latviskotu personvārdu — Antiņš, Ansis, Bērtulis, Pēteris un citi.
Arī Vecais Stenders 1789. gadā izdevis vārdnīcu “Lettisches Lexikon”, tajā latviešu personvārdu skaits pārsniedz jau simtu. Stendera apkopotie vārdi populāri arī mūsdienās — Klāvs, Indriķis, Jānis, Ieva, Liene un daudzi citi.
Drīz izdod kalendārus ar latviešu vārdiem. Viens no pirmajiem zināmajiem kalendāriem ir 18. gadsimta beigās Jelgavā izdotais “Jauna un veca latviešu laiku grāmata”, kurā vārdi ierakstīti noteiktos datumos. Vārdu kalendāros sākotnēji gan ir gaužām maz.
Ieraksta vairākus tūkstošus
Mūsdienu tradicionālajā kalendārā ierakstīts apmēram tūkstoš dažādu vārdu, bet ir vēl baznīcu un īpašie vārdadienu kalendāri, kuros vārdu skaits pārsniedz vairākus tūkstošus. Turklāt baznīcu kalendāros viens vārds ierakstīts vairākas dienās, līdz ar to šajā vārdā nosauktais svētkus var svinēt vairākas reizes gadā.
Ja vārda kalendārā vēl nav, to tajā var ierakstīt. Lai to izdarītu, vārds jāreģistrē Dzimtsarakstu departamentā. To gan nevar izdarīt uzreiz — vispirms jālūdz Valsts valodas centru vārdu apstiprināt, nosakot, vai tas atbilst valodniecības normām un ir kalendārā rakstāms. Jo dīvaināks vārds, jo mazāka iespēja, ka tas tiks kalendārā. Var pat gadīties, ka valodnieki lūgumu noraida, ja vārds ir literārajām normām neatbilstošs vai arī tas paredzēts pavisam citas lietas apzīmēšanai.
Jebkurā gadījumā visus vārdus kalendārā ierakstīt nevar, tādēļ pirms pāris gadiem nolemts neparastos vārdus sumināt vienā dienā — 22. maijā.
Kā nosaukt?
Neparasta vārda izvēle var šķist interesanta, tomēr jāatceras, ka bērnam ar vecāku izraudzīto vārdu jādzīvo visu mūžu. Pirms bērniņam izvēlēties vārdu, valodniecības speciālisti aicina vecākus rūpīgi apdomāt, kā mazuli nosaukt.
Valodnieks Valdemārs Ancītis, vārdu dodot, iesaka vadīties no tā daiļskanīguma, kā arī ņemt vērā nozīmi. Tas svarīgi, lai nerastos pretruna starp vārdu un tā valkātāju. Ieteikums arī pievērst uzmanību vārda izcelsmei — latviešiem tomēr vēlami latviski vārdi.
Bērnam izvēlēto vārdu apstiprina dzimtsarakstu nodaļā, ierakstot to bērna dzimšanas apliecībā. Turklāt ierēdņiem jāraksta tāds vārds, kādu izvēlas vecāki, lai arī cik tas šķistu dīvains. Jo vārds, lūk, ir viena no vecāku personisko tiesību izpausmēm.
Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamenta vadītāja Ārija Iklāva gan norāda, ka vecāki reizēm nonāk galējībās. Nosaukt mazu bērnu par Bumbulīti vai Grāciju vecākiem šķiet jauki, bet ko tad, ja Bumbulītis izaug par kalsnu vīru, bet Grācija par tuklu dāmu?
Vārdu izvēloties, jāraugās arī, lai tas saskanētu ar uzvārdu. Zināms gadījums, kad vecāki savu meitu nosaukuši par Smaidu. It kā nekas slikts, ja vien uzvārds nebūtu Vārna. Skan diezgan nelāgi — Smaida Vārna.
Laikmeta upuri
Tā gan ir mazākā bēda. Gadās arī vecāki, kuri bērniem vēlas kādas slimības apzīmējumu vai kaut kur saklausītu vārdu, kura nozīmi paši nezina. Dzimtsarakstu departamenta vadītājas praksē bijuši gadījumi, kad vecāki par visām varēm vēlas mazuli dēvēt par Dauni (tā medicīnā sauc garīgi slimus bērnus) vai Inflāciju.
Novērojami arī laikmeta upuri, kad vecāki bērnam vārdu izvēlas, iespaidojoties no kāda aktuāla notikuma vai tā brīža slaveniem cilvēkiem. 20. gadsimta sākumā dzimušos nereti nosauca par Aurorām, Oktjabrinām, Revolūcijām, tādējādi godinot revolūciju Krievijā.
Arī padomju varas gados radās daudz jaunu vārdu — gan atvasinātu no jau esošajiem, gan pilnībā no jauna izgudrotu. Laikā no 1850. līdz 1980. gadam Latvijā vien reģistrēts ap 3000 vēl nebijušu personvārdu.
Šodien plaši izplatīta prakse ir TV seriālu varoņu vārdu izvēle, latviešu mazuļus nosaucot tautībai neatbilstoši par Izaurām, Megijām, Džeitī un tamlīdzīgi.
Vienmēr ir iespēja vārdu mainīt, taču tas ir diezgan sarežģīts process. Vienkāršāk bērnam izvēlēties labskanīgu, viegli izrunājamu un tautībai atbilstošu vārdu, paturot prātā, ka viņam ar to jādzīvo visu mūžu.
