Situāciju ar mazākumtautību (lasi — krievu) skolu desmito klašu pāreju uz daļēju apmācību valsts valodā es gribētu salīdzināt ar gadījumu pirms dažiem gadiem.
Situāciju ar mazākumtautību (lasi — krievu) skolu desmito klašu pāreju uz daļēju apmācību valsts valodā es gribētu salīdzināt ar gadījumu pirms dažiem gadiem, kad jau pensionētais Krievijas prezidents Jeļcins bajāriskā augstprātībā atteicās no viņam piešķirtā Triju Zvaigžņu ordeņa par nopelniem Latvijas neatkarības atjaunošanas veicināšanā. Jeļcina žests bija rūgti nepatīkams (it īpaši Valsts prezidentei personiski), un Latvijas sabiedrība to, klusi ciešot, norija. Tagad to vairs daudzi neatceras un arī negrib atcerēties. Bet būtu vērts, lai otrreiz neuzkāptu uz daudz smagāka grābekļa.
Ir pilnīgi skaidrs, ka krievu lielākā daļa noraida tai Izglītības likumā piešķirto laimi mācīties dažus priekšmetus latviski. Līdz pat nesenam laikam tā dēvētajai “Maskavas rokai” nebija izdevies sakūdīt Latvijas krievus uz kaut cik ievērības cienīgām politiskajām akcijām ne valodas, ne pilsonības sakarā. Tagad tādas notiek. Ar mūsu pašu politiskajiem lēmumiem krievi līdz šim visai apolitiskā masa ir iekustināta. Krievu šovinisti Latvijā un Krievijā var apmierināti berzēt rociņas un cerēt kārtīgi “uzvārīties” gan gaidāmajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās, gan sākot tālejošu spiedienu jau nedaudz pieklusušajos valodas un pilsonības jautājumos. Esmu pārliecināts, ka krievu skolēnu un viņu vecāku neapmierinātības mērogs un emocionālais sakāpinājums ir izrādījies arī pārsteigums mūsu valdošajiem politiķiem, uz ko viņi šobrīd spēj atbildēt tikai ar ietiepīgu vēlmi skolu reformu par katru cenu no 1. septembra ieviest un vēl iebāzt aiz restēm galvenos nekārtību izraisītājus.
Pat ja kāds apgalvos, ka šī situācija nav politiski sprādzienbīstama un jaunajā mācību gadā reforma aizies kā pa diedziņu, es tomēr uzdrošinos izteikt latviešu sabiedrības daļas viedokli, ka nevēlos maksāt par krievu skolēniem uzspiestajām latviešu valodas zināšanām ar sava tīri personiskā politiskā komforta un miera sajūtas zaudējumu, kāds pastāvēja vēl līdz 2002. gadam, kad nenotika nekādas demonstrācijas un piketi. Jā, esmu kārtīgs liberāls mietpilsonis, un, ja izvēle ir starp latviski nerunājošu, bet apolitiski mierīgu krievu masu un riskantu mēģinājumu to it kā Latvijai labākas nākotnes vārdā latviskot, es izvēlos pirmo. Es iešu uz barikādēm, ja krievi gribēs uzspiest mums otru valsts valodu un pilsonības nulles variantu, bet es negribu upurēt ne gramu personiskās omulības, lai piespiestu runāt latviski tos, kas to patiesi (un par lielu izbrīnu daudziem mūsu politiķiem) nevēlas un vispār negrib nekādu integrāciju, ja tā prasa kaut minimālu piepūli. Latvijai nav vajadzīgi ar latviešu valodas zināšanām bruņoti, bet uz mūsu valsti aizvainoti skolēni un vēlāk nelojāli pilsoņi.
Latvieši un krievi Latvijā ir kā vīrs un sieva, kuri viens otru nemīl, bet ir spiesti dzīvot kopā. Politiķu gudrība ir nodrošināt, lai šī sadzīvošana abiem tomēr būtu kaut cik paciešama. Alternatīva ir konfrontācija un sitieni viens otram ar pannu pa galvu, bet vai mēs to gribam?
Ierosinu Izglītības likumā noteikto pāreju uz mācībām valsts valodā piemērot pēc skolēnu un vecāku pilnīgas brīvprātības principa katrā skolā individuāli un atbilstoši tās gatavības pakāpei. Šāds kompromiss, protams, ir sāpīgs sitiens pa mūsu politiķu prestižu, jo to var iztulkot kā atkāpšanos. Bet labāk sitienu pa prestižu, nevis pa Aleksandra Vaganova aci.
