Vecbebru profesionālās vidusskolas latviešu valodas skolotāja Anita Svoka 25 gadu darba jubilejā saņēma neparastu dāvanu — ceļojumu uz Ēģipti.
Vecbebru profesionālās vidusskolas latviešu valodas skolotāja Anita Svoka 25 gadu darba jubilejā saņēma neparastu dāvanu — ceļojumu uz Ēģipti. Pašas acīm skatītas piramīdas un Kairas vecpilsēta, pat Sarkanās jūras krāšņā zemūdens pasaule. Ja būtu vēl viena iespēja, Svokas kundze noteikti atgrieztos šajā saules, smilšu un
No biškopes par skolotāju senu nostāstu apvītajā zemē.
–– Kā nokļuvāt Vecbebros?
–– Mana dzimtā puse ir Kuldīgas rajona Skrunda. Pēc vidusskolas atbraucu uz Vecbebriem, lai mācītos par biškopi. Nevaru teikt, ka tas bija mans dzīves aicinājums, vairāk gan apstākļu sakritība. Aktīvi piedalījos tehnikuma sabiedriskajā dzīvē, un toreizējais direktors Vilnis Plūme mani pierunāja palikt strādāt.
–– Par biškopi?
–– Nē. Sākumā biju kopmītnes audzinātāja, iestājos Liepājas pedagoģiskajā institūtā, pabeidzu to un nu mācu latviešu valodu un literatūru. Vecbebros strādāju jau vairāk nekā 25 gadus.
Pietrūkst vārdu
–– Vai audzēkņi latviešu valodu mācās labprāt?
–– Ko jūs! Protams, nē. Mani vienīgi mierina doma, ka šī problēma nav tikai mūsu skolā, bet daudzās vispārizglītojošajās vidusskolās un arī ģimnāzijās. Bērni vairs nevēlas lasīt. Viņi skatās televīzijas pārraides, spēlē datorspēles, “sērfo” internetā. Valoda, kurā runā jaunieši, ievērojami atšķiras no tās, kādā jārunā latviešu valodas stundās. Kad jāatbild, jaunieši samulst, šķiet, viņiem pat pietrūkst vārdu, lai stāstītu latviski pareizi.
Ceļo grāmatvedes vietā
–– Kā nokļuvāt Ēģiptē?
–– Ceļojums sākumā bija domāts profesionālo mācību iestāžu grāmatvežiem, taču mūsu skolas grāmatvede no brauciena atteicās. Tāpēc direktors Jānis Bakmanis šo iespēju piedāvāja man. Tā bija lieliska dāvana darba jubilejā, par to viņam esmu ļoti pateicīga. Ceļojumu organizēja Igaunijas tūrisma firma, tāpēc, lai nokļūtu dienvidos, vispirms nācās braukt uz ziemeļiem. No Tallinas ar lidmašīnu četrās stundās aizlidojām līdz Ēģiptei, neilgā laikā pārceļoties no aukstās un drēgnās Latvijas uz svelmainajiem dienvidiem.
–– Vai bija vēl kādi norādījumi, pamatoti ar šīs austrumzemes tradīcijām?
–– Mūs jau laikus brīdināja, ka nepieciešamas plānākas drēbes. Sieviešu apģērbs nedrīkstēja būt pārāk uzkrītošs un miesu atsedzošs. Bija jāiztiek bez dziļiem dekoltē un nelieliem topiem. Šarmalšeihā gan redzējām tūristes, kuras ielās pastaigājās peldkostīmos, taču gidi mums paskaidroja, ka tā ir klaja necieņas izrādīšana austrumu kultūrai, kurā sievietes loma ievērojami atšķiras no mums ierastās.
Pilsēta tūristiem
–– Kādas bija pirmās izjūtas, nokļūstot Ēģiptē?
–– Jau lidojumā virs Ēģiptes skatu saistīja kalni un jūra ar neparasti dzidru un spilgti zilu ūdeni un māju izteikti austrumnieciskā arhitektūra. Tiklīdz atvērās lidmašīnas durvis, salonā ieplūda tveicīgais gaiss. Lai gan bija vēla pēcpusdiena, bija 33 grādus silts, un tas bija patīkams pārsteigums. Izbrīnīja, cik ļoti ātri satumsa. Debesis kļuva piķa melnas, un pāri pilsētai gaismu lēja liels dzeltens mēness, kura ragi bija nevis uz sāniem kā mums pierasts, bet gan uz augšu.
Šarmalšeihā mūs gaidīja vēl kāds pārsteigums. Izrādās, tā ir ļoti jauna pilsēta, gluži kā Aizkraukle, celta pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, taču domāta vienīgi tūristiem. Viesnīcu kompleksi mijas ar restorāniem, veikaliem, kazino un citām izklaides vietām. Sinajas pussala, kurā uzcelta šī pilsēta, ir ļoti reti apdzīvota. Pamatā tas ir kalnains tuksnesis, kurā vietējos iedzīvotājus var sastapt ļoti reti. Šarmalšeihā vietējo iedzīvotāju tikpat kā nav. Apkalpojošais personāls uz šo pilsētu brauc strādāt pat no tālām vietām. Turklāt visi darbinieki ir lielākoties vīrieši. Kamēr viesojāmies šajā pilsētā, sastapām tikai dažas sievietes atšķirībā no Latvijas, kur viesnīcu un restorānu apkalpojošais personāls pārsvarā ir sievietes. Kairā gan redzējām daudz sieviešu, kuru ārējais izskats nepārprotami liecināja, ka viņas strādā birojos un iestādēs.
Melns, sarkans un zils
–– Vai visu laiku pavadījāt tikai šajā pilsētā?
–– Nē. Mums bija ekskursija uz 240 kilometru attālo krāsaino kanjonu. Braucām apvidus automašīnās. Lielākoties pa šoseju, taču pēdējos 20 kilometrus pa tuksnesi. Tas gan nebija tuksnesis, kādu to parasti iedomājamies –– bezgalīgi zeltaini smilšu lauki, pār kuriem plešas neparasti zila debess. Tā patiešam bija zila, taču zeltaino smilšu vietā bija rupja sarkanīga grants un melni akmeņi, starp kuriem retumis aug nelieli sausi krūmi.
–– Kāpēc šo kanjonu dēvē par krāsaino?
–– Tas izveidojies vulkāna darbības un ūdens ietekmes rezultātā, tāpēc kanjona sienas patiesi ir dažādās krāsās. Galvenokārt sarkanā, violetā un dzeltenā. Vairāk nekā trīs kilometrus garais kanjons ir ļoti šaurs. Tajā ir vietas, kur pat diviem cilvēkiem būtu grūti izmainīties. Reizēm bija jāspraucas garām lieliem akmeņiem, pat jālien zem tiem. Brīžiem nevarējām iztikt bez gida vēlīgā atbalsta. Lai arī kanjona nosaukums ir “krāsainais”, piedzīvojām nelielu vilšanos. Iespējams, sākumā to iztēlojāmies daudz krāšņāku, tomēr tas ir skaists un neparasts dabas veidojums.
Lūkojas zemūdens pasaulē
–– Kādās vēl ekskursijās bijāt?
–– Ekskursijā pa Sarkano jūru plastikāta kuģītī, kuram dibens caurspīdīgs, tāpēc var redzēt koraļļus un citus krāšņus zemūdens iemītniekus. Tik lielu krāsu bagātību līdz šim pat nespēju iedomāties. Varēja iznomāt akvalangus un nirt, lai visu apskatītu tuvāk.
Bijām ekskursijā arī kādā dabas parkā. Arī tur piedāvāja brilles un maskas niršanai. Kaut gan neesmu laba peldētāja, izmantoju izdevību, lai paraudzītos uz zemūdens pasauli tuvplānā. Kad peldi, šķiet, ka ar rokām ik pa brīdim samaisi krāsainu zivtiņu baru, cik to ir daudz. Vienīgi nedrīkstēja paņemt piemiņai pat krastā izskalotu koraļļa gabaliņu vai gliemežvāku. Krastā ik pa gabalam sēdēja īpaši uzraugi, kuri ļoti dusmojās, ja kāds kaut ko paņēma, un pieprasīja nolikt atpakaļ.
Dabas parks nav gluži tāds kā, piemēram, Gaujas Nacionālais parks. Tas būtībā ir jūras krasts, tuksnesis un nelieli sāļie ezeriņi, kuros bija iespēja peldēties.
Sāls pūderis
–– Vai taisnība, ka sālsezeros cilvēks negrimst?
–– Tā gluži nav, ka uz ūdens var mierīgi gulēt, taču peldēt ir nesalīdzināmi vieglāk. Rodas sajūta, ka tevi kāds patiesi nepārtraukti ceļ augšup. Vienīgā neērtība ir sāls. Pilsētas pludmalēs ir dušas, kur noskaloties, bet dabas parkā tādu nav. Kamēr nokļūsti līdz pilsētai, mitrums iztvaikojis, un ādu klāj sīki sāls kristāliņi, tāpēc vienīgā vēlēšanās ir nokļūt viesnīcas numurā un noskaloties dušā.
Izceļ sieviešu acis
–– Vai bijāt arī Kairā?
–– Ēģiptes galvaspilsētā pavadījām divas dienas. Tā ir ļoti liela pilsēta, kurā līdzās sadzīvo gadu tūkstošiem senas tradīcijas un kultūra, kā arī mūsdienu dzīves realitāte. Pāri necilām ēciņām, kurās dzīvo nabadzīgie ļaudis, slejas spoži stikla un betona debesskrāpji. Pārsteidz kontrasti, kādu, šķiet, nav nekur citur pasaulē. Kairas daļa, kur dzīvo vienkāršie ļaudis, aizņem milzīgas teritorijas. Tur valda neiedomājama nabadzība un, galvenais, arī netīrība. Pretstats ir jaunā pilsētas daļa — tīra un sakopta.
–– Un cilvēki?
–– Arī cilvēki tur ir savādāki nekā nabadzīgajos kvartālos. Viņi atšķiras. Solīdos uzvalkos, nedaudz steidzīgi, taču ļoti pieklājīgi. Īpaši izceļas austrumu sievietes. Parasti ģērbušās lietišķos tumšos kostīmos, bet ap galvu apsiets lakats. Pirmais, kas saista uzmanību, ir kosmētika. Tā lietota ļoti bagātīgi, īpaši izceļot acis. Sievietes Eiropā tik daudz kosmētikas neizmanto.
Gids mums stāstīja, ka sievietes vieta ir mājās. Tāpēc tumšs apģērbs, kurā ātri kļūst karsti un nav iespējams ilgi palikt uz ielas. Lakats domāts, lai mazinātu vīriešu uzmanību. Sievietes ir kā medus, un, lai mušas uz medu nekristu, tas jāslēpj. Tajā pašā laikā sievietes, šķiet, cenšas, cik var, lai piesaistītu sev uzmanību.
Tirgotājs tver aiz elkoņa
–– Mēdz teikt: kurš nav redzējis austrumu tirgu, austrumos nav bijis.
–– Tam var piekrist. Austrumu tirgus patiesi ir kaut kas vienreizējs. Nav nekā tāda, ko tur nevarētu nopirkt. Augļu grēdas mijas ar lopu tirgotavām, tējnīcām. Ļoti daudz ir rotaslietu, paklāju un audumu tirgotavu. Taču ievērību pelna ne tik daudz preces kā to pārdevēji. Šķiet, viņi par tirgotājiem jau piedzimuši. Pircējus piesaista visdažādākajiem līdzekļiem. Bieži vien ar vērīgu acu skatienu, kādu izsaucienu. Ja potenciālais klients nepievērš uzmanību, tirgotājs dažkārt mēdz pieskarties elkonim, taču ne reizi šīs darbības nebija nepieklājīgas vai pārāk uzbāzīgas. Pirmajā brīdī tirgotāji pat liekas mazliet bērnišķīgi, taču patiesībā viņi ir ļoti pieredzējuši amata meistari. Obligāta tirgošanās sastāvdaļa ir kaulēšanās. Bez tās nenotiek neviens darījums. Nevienai precei nav norādīta cena, kā tas ir pie mums. Un nekad nav īstas pārliecības, vai esi pārmaksājis vai tiešām lēti nopircis.
Esmu bijusi Vidusāzijā. Tur tirgus apmeklējums ir daudz nepatīkamāks, jo tirgotāji ir nekaunīgāki un bieži vien pat mēdz apvainot pircēju, kurš viņam nepievērš pienācīgu uzmanību.
— Kādā valodā ar tirgotājiem sarunājāties?
— Viņi saprot angļu valodu, taču daudzi visai labi runā arī krieviski, iespējams, tāpēc, ka Ēģipti apmeklē ļoti daudz tūristu no Krievijas, un svešvalodas zināšanas palīdz biznesam.
Maize kā papīrs
— Kāds jums šķita austrumnieku ēdiens?
— Lai nebūtu veselības problēmu, es nemaz necentos to nogaršot. Viesnīcā bija eiropiešiem pierastās maltītes, taču tik un tā varēja just, ka vairākiem ēdieniem pievienotas īpatnējas garšvielas. Vienīgi kādā ciematā nogaršoju viņu maizi. Tā ir ļoti plāna, gluži kā papīrs, un cepta bez rauga.
Brauktu atkal
— Vai apskatījāt arī slavenās Ēģiptes piramīdas?
— Jā. Tuvumā tās pārsteidz ar izmēriem. Grūti noticēt, ka tās būvējuši cilvēki. Rodas pārliecība, ka taisnība tiem, kuri apgalvo — tur roku pielikuši atnācēji no tālām zvaigznēm.
— Vai jūs kādreiz gribētu atgriezties Ēģiptē?
— Noteikti. Gribētos iepazīt šo kultūru tuvāk, jo vienas ekskursijas laikā tas nav iespējams.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Anita Svoka.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1958. gada 20. janvāris, Kuldīgas rajona Skrunda.
IZGLĪTĪBA: augstākā, Liepājas pedagoģiskais institūts.
IEŅEMAMAIS AMATS: Vecbebru profesionālās vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja, Latvijas biškopības vēstures muzeja vadītāja.
ĢIMENE: precējusies, vīrs Varis, meita Krista.
HOROSKOPA ZĪME: Mežāzis.
VAĻASPRIEKS: grāmatu lasīšana.
