Un notika tā, ka Mīlestībai klājās grūti. Viņa klīda pa saules izdedzināto zemi, nekur nemanīdama ziedus.
Un notika tā, ka Mīlestībai klājās grūti.
Viņa klīda pa saules izdedzināto zemi, nekur nemanīdama ziedus. Tikai dadži un usnes, lepni pacēluši galvas, raudzījās zilajās debesīs, kur neredzēja neviena mākonīša. Šur tur viņa satika pa kādam vecītim, kas raudāja gaužas asaras.
“Kas notiek?” viņa vaicāja nokaltušai ābelei ceļmalā.
“Kāpēc neredz mīlētājus upes krastā?” viņa turpināja.
“Kāpēc dadži un usnes apcēluši dārzus un pļavas?”
Un koks atbildēja: “Tu, visuskaistākā no jaunavām, ko manas acis pieredzējušas, ko mani zari glāstījuši, uzklausi mani.
Reiz, kad tu biji projām, mūsu zemē ieradās Ļaunums. Viņš izdedzināja sirdis, nokāva jaunos ļaudis, un nu palikušie sirmgalvji raud gaužas asaras par aizgājušajiem.”
“Kā es varu jums palīdzēt?” jautāja Mīlestība.
Nokaltušais koks atbildēja: “Aplaisti mani, noglāsti viņu galvas, tāpat kā tu noglāstīji manu stumbru, un varbūt viņu acis kļūs redzīgākas, bet sirdis atvērsies darbam un priekam. Katru mirkli, katru dienu pat vissīkākajā zaļumiņā viņi saskatīs tevi — Mīlestību. Mīlestību, kura ikvienam piedod dzīvotspēku.”
Tā viņa arī izdarīja. Aplaistīja nokaltušo koku, izravēja usnes un dadžus dārzos, noglāstīja baltās galvas. Un, skat!
Viss atdzīvojās: uzplauka ābeles, acīs iedzirkstījās interese, prieks un Mīlestība.
Veči kļuva par jaunekļiem, bet večiņas par daiļavām. Ābelē dziedāja lakstīgalas par viņiem un Mīlestību.
