Divpadsmit neaizmirstamu dienu pavadīju ceļojumā uz Horvātiju un Rumāniju kopā ar Aizkraukles pagasta kultūras nama vidējās paaudzes deju kolektīvu “Aizkrauklis”, sieviešu vokālo ansambli “Spīdala” un Baumaņu ģimenes kapelu.
Divpadsmit neaizmirstamu dienu pavadīju ceļojumā uz Horvātiju un Rumāniju kopā ar Aizkraukles pagasta kultūras nama vidējās paaudzes deju kolektīvu “Aizkrauklis”, sieviešu vokālo ansambli “Spīdala” un Baumaņu ģimenes kapelu.
(Turpinājums. Sākums 14. oktobrī.)
Baznīcu un klosteru papilnam
Rumānija mūs sagaida ar tādiem pašiem maziem ciematiņiem, vienstāva mājām sarkaniem dakstiņu jumtiem kā Horvātijā. Šajā valstī ir ļoti skaista daba un ir ko redzēt ikvienā gadalaikā. Te ir senas pilsētas, klosteri un baznīcas. Tik daudz pasaules līmeņa kultūras pieminekļu kā Transilvānijā (daļa Rumānijas, kas reiz piederēja ungāriem) nav nekur citur Eiropā.
Ikvienu sajūsmina Karpatu kalni un nervus kutinošie pārbraucieni pa tiem. Bieži vien ceļš vijas aptuveni tūkstoš metru virs jūras līmeņa. Te ir daudz kalnu upju, kuras pilnas forelēm.
Katrs var kļūt par miljonāru
Tomēr tūristi no Latvijas uz šo valsti dodas reti, varbūt tikai caurbraucot uz Grieķiju. Iespējams, tāpēc, ka Rumānijā joprojām ir samērā zems dzīves un ekonomiskās attīstības līmenis.
Rumānijas naudas vienība ir leja. 50 tūkstošu leju ir apmēram lats. Samainot tikai 20 eiro, ikviens Rumānijā uz brīdi var kļūt par miljonāru.
Cenas visām precēm ir krietni zemākas nekā Latvijā, tāpēc izdevīgi iepirkties, taču preces lielākoties atgādina Lietuvas tirgū piedāvāto. Tomēr par pieņemamu cenu var iegādāties arī kvalitatīvas mantas. Pilsētās gandrīz uz katra stūra, īpaši jau tūristu iecienītākajās vietās, ir suvenīru veikali. Tajos var nopirkt šai valstij raksturīgo keramiku — zili balti krāsotus podus, vāzes, krūkas un servīzes, no kukurūzas vālīšu lapām pītas pudeles un citus virtuvē noderīgus priekšmetus. Tūristi ļoti iecienījuši nacionāliem rakstiem izšūtus linu un kokvilnas kreklus un aitādas. Vidēji kvadrātmetru liela aitāda maksā tikai sešus latus.
Līdz Eiropas Savienībai vēl tālu
Zemais dzīves līmenis ir Čaušesku diktatoriskā režīma dēļ. Taču arī pēc viņa nāves viss attīstās ļoti lēni, kaut šajā valstī ir gan nafta, gan zelts, gan citi derīgie izrakteņi. Vienīgais, ko šobrīd Rumānijā ļoti aktīvi būvē, ir ceļi un baznīcas.
Iespējams, ceļu būvei naudu dod Eiropas Savienība, jo Rumānija nesen sākusi sarunas par iestāšanos tajā. Manuprāt, šai valstij līdz Eiropas Savienībai vēl ļoti tālu. Kā gan Rumānija var attīstīties, ja visi ienākumi no ārzemju tūristiem nonāk uzņēmēju kabatās, bet nodokļus par tiem nemaksā? Visur, kur iepirkāmies vai mainījām naudu, čeku neizsniedza.
Brauc pajūgā, strādā ar kapli
Liekas, ka Rumānijā, īpaši laukos, apstājies laiks. Tā kā rumāņi, mēs dzīvojām pirms vairākiem desmitiem gadu. Zemi lielākoties apstrādā ar rokām vai izmanto zirgus. Nemana jaunas un dārgas automašīnas, laukos tās vispār ir retums. Cilvēki brauc pajūgos. Neviens nekur nesteidzas. Vecie ļaudis, ciemata centrā sasēduši rindā, risina savas sarunas, bet jaunie lēnām dodas apkopt laukus un lopus.
Laucinieki nedzīvo lepni, bet paēduši ir. Apbrīnojama ir rumāņu zemnieku izveicība, apstrādājot laukus stāvajās nogāzēs. Reizēm liekas, ka kombains, rāpdamies kalnā, tūlīt apgāzīsies un noripos lejā. Arī pašiem strādniekiem noteikti nav viegli ar kapli, izkapti vai grābekli kāpt stāvajā kalnā. Taču acīmredzot nekas ļauns vēl nav noticis, visi lauki apstrādāti. Ceļmalās lielākoties redzam kukurūzas un saulespuķu laukus, labība jau novākta. Lopiem ganības ierīkotas kalnos.
Latvieši — lielākā eksotika
Tā kā Aizkraukles dziedātāji un dejotāji bija uzaicināti piedalīties minoritāšu folkloras festivālā, kurš veltīts Ungārijas atbrīvotājam Svētajam Ištvanam un kuru rīkoja Rumānijas ungāri, koncerti notika ungāru ciematos Transilvānijā. Šī Rumānijas daļa kādreiz piederēja Ungārijai, Transilvānija aizņem trešo daļu valsts.
Festivālā piedalījās Rumānijas un Slovakijas ungāri, Kipras turki, Izraēlas arābi un, kā paši smējāmies, Latvijas lielākā minoritāte — latvieši. Mums visai eksotiski likās turki un arābi, taču rumāņiem, šķiet, vislielākā eskotika bijām mēs. To mūsu pašdarbnieki izjuta, baudot rumāņu publikas sajūsmas saucienus un skaļos aplausus koncertos. Salīdzinot ar turku un arābu sniegumu, latviešu dejas ir skatuviski baudāmas, vizuāli pievilcīgas. Vienkārši sakot, ir uz ko paskatīties.
Te kilometri garāki
Latvijas pašdarbnieki piedalījās trijos koncertos. Pirmais bija kādā pavisam mazā kalnu ciematā. Braucot tur brīžiem jau likās, ka nekad nenonāksim galā, jo Rumānijā laikam kilometri ir garāki, nekā pierasts Latvijā, vai arī attālumu mēra citās vienībās.
Ciematiņš tiešām bija neliels, tikai daži desmiti māju, pārsimt iedzīvotāju, baznīca un kultūras centrs. Aizkraukles rajonā nevienā kultūras namā sen vairs nav tik vecas skatuves, kādu ieraudzījām tur. Augumā raženākie dejotāji pat devās pārbaudīt skatuves dēļu stiprumu. Taču, redzot, ar kādu sirsnību ciemata iedzīvotāji mūs sagaida un cik ļoti centušies, viss pārējais kļuva mazsvarīgs.
Gatavi nēsāt uz rokām
Čaušesku valdīšanas laikā ungāru apmetnes bija “tabu” zona. Uz šejieni nebrauca ārzemnieki, un arī paši Rumānijas ungāri tālāk par savas zemes robežām netika. Tāpēc viņiem bija liels gods uzņemt tādus ciemiņus, īpašu labvēlību izpelnījāmies tieši mēs, latvieši. Vietējie pret mums izturējās ar tādu godbijību, brīžiem likās, ka viņi gatavi mūs nēsāt uz rokām. Kultūras namā, kur notika koncerts, sirmi vīri nāca klāt mūsu dāmām un skūpstīja viņām rokas.
Festivāla noslēgums bija 20. augustā, Svētā Ištvana dienā, kura ungāriem ir tas pats, kas latviešiem 18. novembris. Tā kā festivālu rīkoja ungāri, arī viņi Rumānijā svinēja šos svētkus. Pēc pēdējā koncerta uz liela ekrāna tiešraidē no Budapeštas varēja vērot šo svētku norisi un grandiozo uguņošanu.
(Turpmāk vēl.
