Kamēr izglītības reformas, kura no 2004. gada 1. septembra visās vispārizglītojošajās skolās mācības paredz tikai latviešu valodā, pretinieki tiesājas ar Rīgas domi par atļauju 4. septembrī rīkot mītiņu Rīgā, Esplanādē.
Kamēr izglītības reformas, kura no 2004. gada 1. septembra visās vispārizglītojošajās skolās mācības paredz tikai latviešu valodā, pretinieki tiesājas ar Rīgas domi par atļauju 4. septembrī rīkot mītiņu Rīgā, Esplanādē, Daugavpils nacionālboļševiki jau izplatījuši skrejlapas.
Tajās krievu valodā runājošie skolēni aicināti boikotēt mācību gada sākumu un 2. septembrī vispār neierasties uz mācībām. Akcijas devīze: “Mācīsimies krievu valodā vai nemācīsimies nemaz.” Pētot pat sabiedrisko domu, vai vecāki gatavi ilgāku laiku boikotēt skolu.
Gribas teikt — lai tikai boikotē! Zaudētāji jau būs vienīgi tie, kuru bērni paliks muļķīši. Lai nemācās, lai iet grāvjus rakt un ielas slaucīt! Būs latviešu jauniešiem vairāk vietu augstskolās, lielākas iespējas darba tirgū.
Kaut gan patiesībā visvairāk žēl tieši bērnu, kuri ierauti šajā provokāciju virpulī. Valodas apguves problēmas jau nav bērniem, bet gan tiem, kuri tik agresīvi iestājas pret mācībām valsts valodā. Tāpēc piekrītu cilvēkiem, kuri mītiņotājus un bļāvējus sauc par valodas zagļiem, jo viņi negrib ļaut saviem bērniem mācīties latviešu valodu.
Nezinu nevienu pasaules valsti, kurā varētu dzīvot un strādāt, nezinot tās valodu. Taču tas tikai parāda attieksmi pret valsti, kurā dzīvo, kā arī savu zemo intelekta līmeni. Otra lieta, ko savā apmātībā neapjauš reformas pretinieki, ir tā, ka valodu zināšana bagātina cilvēku.
Mācoties skolā latviešu valodā, nevienam taču nav liegts dibināt dažādas etniskās kopienas, kurās apgūt dzimto valodu, dziedāt, spēlēt teātri, deklamēt, saglabājot savas tautas kultūru un tradīcijas.
Nesen biju Rumānijā, kur notika etnisko minoritāšu folkloras festivāls. Tajā piedalījās Rumānijas un Slovakijas ungāri, Izraēlas arābi un Kipras turki. Viņu šajās valstīs ir proporcionāli mazāk nekā krievu Latvijā, taču šie cilvēki lieliski spējuši apgūt gan savu, gan valsts, kurā dzīvo, valodu. Tādus piemērus atrastu katrā valstī, tikai Latvijā ir cilvēki, kuriem vietējā valoda ir kā Ķīnas ābece, ko nav iespējams apgūt.
