Domāju, katrs aizkrauklietis ievērojis trīs ekstravagantas kundzes. Tērpušās aizvadītā gadsimta sākuma modes stilā, dāmas katru dienu eleganti pastaigājas pa pilsētu vai apmeklē kultūras pasākumus.
Domāju, katrs aizkrauklietis ievērojis trīs ekstravagantas kundzes. Tērpušās aizvadītā gadsimta sākuma modes stilā, dāmas katru dienu eleganti pastaigājas pa pilsētu vai apmeklē kultūras pasākumus. Taču tikai retais zina, ka Marina Pavlova, Ariadna Pirogova un Tamāra Aleksejeva cēlušās no senās Krievijas aristokrātijas.
Visas trīs kundzes ir māsas, dzimušas Sanktpēterburgā. Pārcietušas Otrā pasaules kara Ļeņingradas blokādi, pēckara grūtības un citas bēdas, viņas galu galā nonākušas Latvijā. Līdz ar dāmām — arī aristokrātiskās manieres un inteliģence.
Kā Krievijas impērijas aristokrātu pēcteces jūtas šodienas Latvijā? Par to saruna ar vienu no māsām — Marinu Pavlovu. Runājam krievu valodā, diemžēl tulkojot zūd īpatnējais Pavlovas kundzes krievu valodas stils, kas arī saglabājies no paaudzes paaudzē.
Cara ģimenes pēcteces
— Kāda ir jūsu saistība ar Krievijas impērijas aristokrātiju?
— Mūsu mātes vecvecmāmiņa Elizabete Godunova bija dižciltīgā no cara ģimenes. Nezinu, kāda radiniece viņa bija caram, taču saistība bija. Par viņas dzīvi ir ļoti interesants stāsts, kas saglabājies no paaudzes paaudzē. Elizabete iemīlēja vienkāršu puisi Sergo (Sergeju) Korsaku, podnieku no Grieķijas, kurš uz Krieviju bija atvests dzimtcilvēka kārtā. Augstdzimusi jaunava nedrīkstēja mīlēt nebrīvu cilvēku, bet viņi slepus no muižas aizmuka, Elizabete atteicās no bagātības un dižciltības. Šķita, ka dzīvos laimīgi mīlestībā, bet nebija lemts — kādu dienu viņu lauku mājiņā ieradās divi vīri un Sergeju ar mazo dēlēnu Lavru aizveda pie kunga. Par bēgšanu abus smagi nopēra ar pletnēm. Gandrīz nosita. Pēdējiem spēkiem viņi nokļuva mājās. Kopš tā notikuma Sergejs vairs nespēja tik labi strādāt, dzīve kļuva vēl grūtāka. Ilgi tā mocījās, līdz Elizabete nolēma pie cara taisnību meklēt. Mēnesi viņa kājām uz Pēterburgu gāja, Sergejs un bērni jau bēdājās, ka pazudusi vai bojā gājusi. Līdz kādā dienā Elizabete, pārgurusi un novājējusi, atgriezās. Cars, šķiet Aleksandrs II tolaik valdīja, bija viņu uzklausījis un lēmis, ka nav taisnīgi mīlestības dēļ atņemt titulu un bagātības. Valdnieks ģimenei uzdāvināja zemi, mežu un piešķīra muižnieku titulu. Kopš tās dienas dzīve uzlabojās, sākās labi laiki. Kad 1899. gadā piedzima mūsu mamma, viņas tēvam, Lavra dēlam, jau bija liela saimniecība.
— Vai revolūcijas laikā ģimene savas dižciltības dēļ necieta?
— Kad 1917. gadā notika revolūcija, visi dzīvoja bailēs no izsūtīšanas, represijām. Kādā dienā šausmās sastinga, kad muižā ieradās sarkanarmieši. Jau domāja, ka gals klāt. Taču viss beidzās laimīgi — manus vecvecākus glāba viņu labestība. Viņi bija pret saviem saimes ļaudīm izturējušies ļoti labi, kārtīgi barojuši, devuši zemi un mežu. Tā kā viņi nabadzīgiem cilvēkiem bija palīdzējuši, sarkanarmieši no mājām neizdzina, vienīgi daļu zemes un lopu paņēma.
— Kā jūs tik labi visu spējat atcerēties?
— Es rakstu savu dzīvesstāstu “Pasaule — šausmīgā un burvīgā”. Jau uzrakstītas divas daļas — pirmā par brīnumainu tikšanos ar kaķēnu, otrā veltīta manai māmulītei. Trešā daļa, ko tagad rakstu, ir par mūsu dzimtu, par senčiem. Tajā aprakstu notikumus ar Elizabeti un viņas pēctečiem. Pamazām plānoju nonākt arī līdz savai dzīvei.
Pensionāre — netīkams vārds
— Jums, pensionārei, laika rakstīšanai diezgan?
— Es jūtu aizvainojumu, kad saka “pensionāre”. Uzskatu, ka joprojām esmu ārste. Pensionārs — tas ir sociālais statuss, un man šis vārds nepatīk. Senajā Krievijā tāda vārda nebija. Arī “sieviete” neteica. Sacīja dāma, madāma, kundze, jo esam gaismas nesējas, visaugstākais zemes virsū. Tā jārunā arī tagad, nevajag teikt “pensionārs”.
— Bet pensionārs jau nav nekas slikts!
— Nē, tomēr uzskatu, ka cilvēki pēc vecuma nav jānodala. Bet mēs to darām. Notiek pensionāru vakari, pensionāru ekskursijas. Kādēļ tā jāuzsver, ka esi pensionārs, ka esi vecs? Esmu tik jauna, cik jūtos. Ja jautā, cik man gadu, es saku — man ir gudrais vecums.
Salā apglabā kareivjus
— Jūs esat pārcietušas Ļeņingradas blokādi. Kā kara šausmas ietekmēja jūsu dzīvi?
— Visa mūsu dzīve bijusi cīņa par izdzīvošanu. Karš sākās, kad man un Ariadnai bija 15 gadu, esam dvīnes. Ģimenē bijām pieci bērni, mammai piedzimuši jau līdz 25 gadu vecumam. Kad Ļeņingradu aplenca, skolēnus sūtīja darbā — zarus iekuriem gādāt, ūdeni nest. Skolēniem arī lika nošautos karavīrus aprakt. Mums iedeva mazas lāpstiņas, četrdesmit grādu salā rakām milzīgas bedres un metām, tieši tā — metām, tajās beigtos sarkanarmijas karavīrus. Baisi atcerēties.
— Un tomēr jūs izdzīvojāt!
— Ar lielām pūlēm! No blokādes izmukām 1942. gada pavasarī, kad pār Lādogas ezeru mūs izveda tēvs. Taču ģimene izjuka. Vecākā māsa Irina nomira, brāli Valēriju, armijas cilvēku, vācieši sagūstīja un aizveda uz Vāciju. Kad Valērijs atgriezās Padomju Savienībā, viņu aizsūtīja uz Sibīriju. To darīja ar visiem virsniekiem, kuri ienaidnieka gūstā bija krituši. Bet tēvs ģimeni pameta. Viņš bija ļoti labs cilvēks, vienīgā nelaime — sievietes. Pie viņa sievietes lipa kā mušas pie medus, tādēļ ģimene izjuka. Mēs — trīs māsas un māte — turpinājām cīņu par izdzīvošanu. Es iestājos Medicīnas institūtā, dienā mācījos, naktī strādāju.
Latvija pieprasa speciālistus
— Kā nonācāt Latvijā?
— Uzreiz pēc institūta beigšanas 1958. gadā. Latvija pieprasīja medicīnas speciālistus, tāpēc mani no Ļeņingradas aizsūtīja uz Latviju, Viļāniem. Tur satiku savu vīru Kondrātu Ragozinu, dejās iepazināmies. Vēlāk mani aizsūtīja uz Jēkabpili, tad uz jaunizveidoto Stučkas rajonu par epidemioloģi, vēlāk galveno ārstu sanitāri epidemioloģiskajā stacijā. Te nostrādāju 38 gadus. Kājām izstaigāju un ar zirgu visas slimnīcas, medpunktus, skolas apbraukāju, tās pārbaudot un kontrolējot. Mani Dievs sūtīja, lai es cilvēkiem veselību sargāju.
— Vai latviešu valodu nemācījāties, ja joprojām runājat tikai krieviski?
— Tiklīdz ierados Latvijā, gribēju mācīties latviešu valodu. Bet to nevajadzēja, jo viss bija krieviski — sarunas, dokumenti. Tā arī latviski runāt tolaik neiemācījos. Pirms dažiem gadiem Aizkrauklē organizēja latviešu valodas kursus, un es atkal nolēmu, ka mācīšos runāt latviski. Pieteicos kursos, cītīgi gāju uz nodarbībām un jau iemācījos nedaudz lasīt, runāt latviešu valodā. Tad kursu apmeklētāju kļuva mazāk, līdz paliku viena. Tā mācīšanās beidzās. Tomēr es domāju, ka nav nozīmes, kādā valodā runā. Svarīgs ir pats cilvēks. Esmu krieviete, bet mīlu Latviju, kaut neesmu tās pilsone. Ar sirdi un dvēseli esmu te ieaugusi, iemīlējusi Latviju un Aizkraukli.
— Kā jums patīk Aizkraukle?
— Ļoti laba, sakopta un attīstīta pilsēta. Pilsētai ir labs domes vadītājs. Uz katriem svētkiem sūtām domei apsveikumus.
Atšķirīgas un tomēr līdzīgas
— Jūsu māsas dzīvo netālu. Vai labi satiekat?
— Māsas uz Aizkraukli pārcēlās 1993. gadā, pirms tam septiņus gadus dzīvoja Rīgā, kur iemainīja dzīvokli no Ļeņingradas. Aizkrauklē mīt blakusmājā, pa logu viena otru varam redzēt. Kā māsas esam ļoti atšķirīgas un tajā pašā laikā tik līdzīgas. Satiekam labi. Ar Ariadnu mani vieno ne tikai tas, ka esam dvīņumāsas, bet arī kopīgas intereses. Es zīmēju, arī Ariadna to dara. Abas pat gribējām par mākslinieci dizaineri mācīties, bet ģimenes dzīve bija smaga un iecerēto īstenot man neizdevās. Ariadna gan ir māksliniece.
— Ko jūs zīmējat?
— Portretus, dabasskatus. Kad rodas iedvesma, ņemu zīmuli, un ātri top uzmetums. Man patīk iztēloties, grāmatas lasot, un arī tad top zīmējumu uzmetumi, kādus es iedomājos aprakstītos varoņus.
— Jūs, trīs māsas, regulāri var sastapt kultūras pasākumos Aizkrauklē. Arī latviešu valodā notiekošajos.
— Apmeklējam visus kultūras pasākumus, kurus vien spējam. Valodai nav nozīmes, jo kultūra ir pārāka par visām valodu barjerām. Jūtam gandarījumu, kad izejam sabiedrībā. Mums tā ļoti vajadzīga.
Mode atgriežas
— Koncertos un arī ikdienā, uz ielas izejot, jūs vienmēr ģērbjaties senatnīga stila tērpos. Kādēļ?
— Mums visi saka, ka ģērbjamies kā pagājušā gadsimta sākumā. Bet mums nepatīk vienkārši lakatā staigāt, patīk eleganti — cepurītē, cimdos, kā Krievijas aristokrātija. Mēs tādējādi cenšamies ienest to kultūru, kāda bija pagājušā gadsimta sākumā. Kultūru, kuras šodienas vardarbīgajā pasaulē tik ļoti pietrūkst.
— Kur ņemat šos tērpus un neparastos aksesuārus — mežģīņotos cimdus, cepures ar plīvuriem?
— Rīgas veikalos var šo to var nopirkt, bet pārējo pati šuju. Gribu teikt, ka dažas lietas arī tagad modē atgriežas.
Sāp rupjība un vardarbība
— Vai arī pirmsrevolūcijas laika pieklājība, smalkās manieres šodien atgriežas?
— Diemžēl nē. Tagad cilvēki ir nepieklājīgāki. Es gribēju labo manieru studiju atvērt, mācīt meitenēm pieklājību, labu uzvedību. Atnāca pie manis dažas meitenes, bet lielas aktivitātes nebija, tādēļ no mācībām nekas nesanāca.
— Vai jūsu mākslinieciskās un aristokrātiskās dvēseles spēj sadzīvot ar šodienas skarbo pasauli?
— Ļoti sāpīgi uztveru rupjību. Man sāp, kad dzirdu lamas, kaut tās tik raksturīgas vienkāršam krievu cilvēkam. Man pat sāp noskumušas, drūmas sejas izteiksmes. Vajag nest laipnību, prieku! Es arī nesaprotu šodienas vaļīgās attiecības. Kad mācījos institūtā, par laulībām pat nedomāju, bet tagad jaunatnei seksuālas attiecības ir ikdiena. Ieslēdzu televizoru, bet tur sekss un vardarbība. Man tas šķiet dzīvnieciski. Mēs tikai ar kājām stāvam uz zemes, pārējais ap mums ir debesis, gaišas un dievišķīgas.
— Šodien grūti būt laipnam. Problēmu nomocīti, cilvēki pat smaidīt nevēlas.
— Bet vajag! Es arī varētu būt nikna, ka neesmu pilsone, ka mani par okupanti mēdz saukt. Taču neņemu to pie sirds. Tā ir vēsture, kura pagājusi, un ne es, ne jūs pie tā neesam vainīgi. Par slikto domāt nespēju, tikai par labo. Tā vietā, lai gaustos, mēs ar Kondrātu no 1985. gada nodarbojamies ar tibetiešu pašmasāžu. Katru rītu pusstundu sevi masējam, sākot no galvas, visu ķermeni. Jūtamies gan veselāki, gan možāki.
— Jūs esat tik gaiša un labestīga!
— Mana sūtība ir palīdzēt cilvēkiem. Es iekšēji jūtu, ka man jāpalīdz, jādara labs. Tā ir vajadzība par citiem rūpēties! Ja to nedaru, jūtu sirdī tukšumu. Tā ir senču labestība, no paaudzes paaudzē mantota.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Marina Pavlova.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1. augusts, Ļeņingrada. Dzimšanas gadu atklāt nevēlas, sakot: “Esmu tik jauna, cik jūtos. Man ir gudrais vecums.”
IZGLĪTĪBA: augstākā medicīniskā.
NODARBOŠANĀS: “Vienmēr atrodu ko darīt, dīkā nesēžu ne mirkli.”
ĢIMENE: vīrs Kondrāts Ragozins, māsas Ariadna Pirogova un Tamāra Aleksejeva.
HOROSKOPA ZĪME: Lauva.
