Aizkraukliete Izabella Meire savas dienas vada divistabu dzīvoklī pilsētas centrā. Tikai nedaudzi zina, ka sievietei ir interesants mūžs, kurš ritējis gan Latvijā, gan Ungārijā.
Aizkraukliete Izabella Meire savas dienas vada divistabu dzīvoklī pilsētas centrā. Tikai nedaudzi zina, ka sievietei ir interesants mūžs, kurš ritējis gan Latvijā, gan Ungārijā.
Ar ungāru asinīm
— Jums ir neparasta biogrāfija — dzimusi Krievijā, augusi Ungārijā, vēlāk dzīvojusi Latvijā. Kādēļ tā?
— Esmu dzimusi Krievijā, jo mans tēvs, pēc tautības ungārs, cīnījās Pirmajā pasaules karā un pēc tam palika tur dzīvot. Savukārt mamma bija latviete, Krievijā nonākusi bēgļu gaitās. Tur mani vecāki satikās, tur piedzima mans divus gadus vecākais brālis un es. Kad man bija gadiņš, tēvu Ungārijas radi sauca atpakaļ uz dzimteni, protams, līdzi devās visa ģimene. No tiem laikiem gan neko neatceros.
— Kas esat jūs — latviete vai ungāriete?
— Līdz 1996. gadam biju ungāriete, tad nokārtoju eksāmenus un ieguvu Latvijas pilsonību. Arī pasē man ierakstīja “latviete”, kā mātei. Taču jūtu sevī arī ungāru asinis.
— Kā nokļuvāt Latvijā?
— Latvija ir mātes dzimtene, viņas vecāki dzīvoja Vallē. Tāpat kā savulaik tēvu, arī mammu viņas radi aicināja atgriezties dzimtenē. Mamma to ļoti gribēja, jo Ungārijā jutās sveša, viņa slikti runāja ungāru valodā. Mani arī vilka uz Latviju — biju iepazinusies ar virsnieku, viņš devās uz Latviju, romantisku jūtu vadīta, gribēju līdzi. Tā 21 gada vecumā kopā ar māti ierados Latvijā. Iepriekš par Latviju zināju tikai no mammas nostāstiem un skolā biju kartē apskatījusi. Brālis gan palika Ungārijā un dzīvo tur joprojām. Bet no mīlestības ar virsnieku nekas nesanāca.
Saprot tikai divus vārdus
— Vai, no Ungārijas aizbraucot, pratāt latviešu valodu?
— Mans liktenis līdzīgs mammai — viņa aizbrauca uz Ungāriju un neko neprata ungāriski. Es ierados Latvijā un arī neko nezināju, tik vien kā ceļā mamma iemācīja pateikt “paldies” un “ar labunakti”. Tāda es ierados Latvijā, Valles pagasta “Reinsonos”.
— Šobrīd jūs latviski runājat ļoti labi. Vai mācījāties kursos?
— Tāpat kā ungāru, arī latviešu valodu iemācījos pati, lai gan pirms tam pratu tikai divus vārdus. Sākumā sarunājos krieviski, to tēvs jau bērnībā iemācīja. Viņš teica, ka Krievijā dzimušiem krievu valoda jāmāk. Man krievu valodas prasme lieti noderēja, pēckara laikā palīdzēja izdzīvot — strādāju komandantūrā par tulku, jo tikai daži cilvēki prata gan krievu, gan ungāru valodu. Arī brālim krievu valodas zināšanas palīdzēja — frontē bija tulks, kaujās viņu nesūtīja.
— Kura valoda ir grūtāka — latviešu vai ungāru?
— Tā nevar pateikt, katrai valodai savas īpatnības. Ungāru valodā nav vīriešu un sieviešu dzimtes galotņu, visi vārdi vienādi. Latviešiem tā nav, un man bieži jūk, kura dzimte pareizā. Bet man latviešu valoda ļoti patīk, esmu to iemīlējusi. Pirmā grāmata, ko latviešu valodā izlasīju, ir Viļa Lāča “Zvejnieka dēls”. Nu fantastisks romāns! Kā tagad atceros — neliela balta grāmata ar zilu uzrakstu lieliem burtiem. Man Lāča grāmatas tā iepatikās, ka visus viņa romānus izlasīju. Dzīvojot valstī, katru valodu var iemācīties.
— Kāda salīdzinājumā ar Ungāriju jums šķiet Latvija?
— Ungārijā nav mežu, vairāk klajumu. Arī govju maz, jo pļavas sliktas. Skaistuma ziņā grūti pateikt — brālis ciemojoties bija sajūsmā par Daugavu, Kokneses pilsdrupām. Ungārijā tādu skatu nav. Es gan pa Latviju daudz neesmu ceļojusi, vairāk pa Krieviju. 1960. gadā pat ar kuģi pa Volgu braucām garā ceļojumā. Iztālēm redzēju arī savu dzimto pilsētu Voskresensku. Ceļojums visu mūžu palicis atmiņā. Cilvēki gan Ungārijā draudzīgāki, viesmīlīgāki, te visi savā čaulā ierāvušies.
Magones debesīs
— Kas jūs mudināja mācīties latviešu valodu?
— Atceros, kā iebraucām Valles puses Lāčplēša stacijā. Reinsonu tante ar zirgu mūs aizveda mājup, iznāk uz sliekšņa vecaistēvs — ļoti vecs vīrs. Viņam jau deviņdesmit devītais gads, vēl turku karā bija piedalījies. Viņš mani uzrunā latviski, bet es nesaprotu. Nav aprakstāms prieks, kad vecaistēvs sāk runāt krieviski. Es citādi nespētu ar viņu sarunāties. Jau tad nodomāju — Latvijā dzīvo, šo maizīti ēd, nu iemācies arī valodu! Gadījās jau arī kļūdas un kuriozi.
— Lūdzu, kādu izstāstiet!
— Iepazinos ar savu nākamo vīru, braucam ar zirgu, un es, skatoties debesīs, priecājos: “Cik zilajās debesīs daudz magoņu!”. Vīrs smej — mākoņu! Tāpat vienmēr jaucu koku ar kūku. Nu nesapratu, kāda atšķirība. Reiz iemācījos frāzi: “Ko tu darīsi?”. Aizeju uz balli, visi ar mani grib parunāt — kā jau ar atbraucēju no citas valsts. Es tik visiem saku: “Ko tu darīsi?” un smaidu.
— Kādēļ, jūsuprāt, daudzi cittautieši, Latvijā dzīvojot, mūsu valodu neprot?
— Negrib — tā ir vienīgā problēma. Ja dzīvo latviskā vidē, valodu nevar neiemācīties. Nesaprotu tos, kuri te dzīvo gadiem ilgi, bet latviski neprot. Es taču te ierados, tikai divus vārdus zinādama, bet tagad vairāk vajag ungāru valodu atcerēties, lai to neaizmirstu.
— Vai jūsu bērni runā tēva dzimtajā valodā?
— Tikpat kā nē. Nožēloju, ka viņiem valodu cītīgi nemācīju. Bet kas to varēja zināt, ka valodām kādreiz būs tāda nozīme! Šodien bez valodām neesi pilnvērtīgs cilvēks.
Sarunājas katra taka
— Vai ar Ungāriju jums vēl ir saites?
— Kopā ar Aizkraukles pagasta dejotājiem uz Ungāriju braucu bieži. Ar deju kolektīvu jūtos jauna. Ungārijā dejotājiem esmu tulks un gids. Arī Latvijā uzņemu ungāru ciemiņus. Kad viņi atbrauc, esmu tik priecīga dzirdēt ungāru valodu. Esmu bijusi ciemos pie brāļa, viņš viesojies pie manis. Regulāri saņemu arī žurnālus ungāru valodā, tos sūta draugi.
— Kā jūtaties savā bērnības zemē?
— Jūs nevarat iedomāties, kāds man prieks! Visas bērnības takas ar mani sarunājas! Tur mani pirmie soļi sperti, tur bērnudārzā, skolā gāju. Šīs izjūtas nav aprakstāmas.
— Vai vēlētos atgriezties Ungārijā?
— Nē, es cenšos pielāgoties tai videi, kurā dzīvoju. Dikti gribu darīt tā, kā dara Latvijā, gribu būt latviete. Tas ir liels gods. Kad vīrs nomira, mani aicināja atpakaļ uz Ungāriju. Bijusī saimniece, pie kuras savulaik dzīvojām, bija palikusi viena un lūdza mani pie sevis. Solīja visu savu īpašumu man atstāt, lai tik es braucu. Tas bija 1984. gadā. Bet es paliku Latvijā. Sākt visu no gala nevēlējos, te tomēr esmu iedzīvojusies, te man bērni dzīvo, tuvinieki apglabāti. Es jau saikni ar Ungāriju nezaudēju. Braucu ciemos, rakstu vēstules, sūtām viens otram fotogrāfijas.
Atmiņas pret skumjām
— Jums ir ļoti daudz fotoalbumu. Vai tajos bieži ieskatieties?
— Albumu tiešām daudz — gan par Ungāriju, gan Valli, gan Aizkraukli. Man tie ir ļoti svarīgi — pārskatot fotogrāfijas, jūtos kā tajās vietās pabijusi. Manā vecumā nākotnes vairs nav, ir tikai pagātne. Es ļoti dzīvoju atmiņās. Esmu viena divistabu dzīvoklī. Nē, ne jau vientuļa — saņemu vēstules no draugiem, bērni bieži apciemo, draudzenes. Taču katram sava dzīve. Vēlāk atkal palieku viena. Tad reizēm kļūst skumji, bet atmiņas palīdz skumjas pārvarēt.
— Varbūt labāk dzīvot pie bērniem? Būtu arī lētāk.
— Meita Margita jau teica: kad uzcels māju, lai nāku dzīvot. Bet es negribu, man tepat labi. Šīs ir manas mājas, te draugi visapkārt. Kā saka: labāk simt draugu nekā simt latu. Man arī ļoti laba vedekliņa Vizma. Ja kādam ko labu gribu novēlēt, nesaku: “Lai tev laba veselība!”, saku: “Lai tev tāda vedekliņa kā man!”. Bet par iztikšanu es nesūdzos, man piecdesmit latu pensija, pietiek.
— Kā tā? Citiem nepietiek daudz lielākas summas?
— Protams, jādzīvo ļoti taupīgi, bet iztikt var. Par apkuri palīdz samaksāt meita, ar pārējo jātiek galā pašai. Jārēķina, lai no pensijas līdz pensijai pietiek. Es varu iztikt, citiem vēl sliktāk klājas. Man bija grūta bērnība, esmu pieradusi. Vai es sapņot varēju, ka reiz man būs dzīvoklis, karsts ūdens krānā un krāsu televizors? Kad atnācām uz Valles “Reinsoniem”, staigājām pa nelīdzenu klonu un dzīvojām bez elektrības. Bet tagad! Nē, es neraudu, esmu apmierināta. Ja raudās, labāk tāpat nekļūs. Ir ko ēst, ir ko mugurā ģērbt, ko man vēl vajag?
— Jūs esat optimiste!
— Kā gan citādi! Ir vairāk jāsmaida, īpaši viens otram. Pēc visa sliktā vienmēr nāk kas labs. Un visā jāsaskata labais. Paskatos uz sevi spogulī un šausminos, cik mati plāni kļuvuši. Bet tad paraugos, ka citiem manā vecumā pat tik daudz matu nav. Jāpriecājas, ka man vēl tā.
Jau iztālēm pazīst
— Pensionāriem daudz brīva laika. Ar ko jūs nodarbojaties?
— Negarlaikojos it nemaz. Šuju, lāpu, paskatos televīziju, satiekos ar kaimiņiem. Reizēm visam pat laika nepietiek, diena par īsu. Tā tik šķiet, ka pensionāriem laika gana, bet man liekas, ka es nemaz vēl neesmu pensijā. Agrāk, kad Aizkrauklē rādīja kino, gandrīz nevienu filmu garām nepalaidu. Man kino ir sirdslieta. Kasieres jau pa gabalu pazina, zālē pašai sava vieta bija ierādīta. Tagad kino likvidēts, ļoti žēl.
— Kino vietā televizors, video. Arī jums?
— Nekas nespēj aizstāt īstu kino, tomēr televīziju skatos, kā nu bez tās. Patīk “Skats no malas”, “Kas notiek Latvijā?”, ļoti patika “Ferma”. No seriāliem arī šo to paskatos, bet ne visu pēc kārtas.
Vārdu izlasa grāmatā
— Jums tāds neparasts vārds. Vai ungāru?
— Šķiet, ka itāļu. Tēvam tas ļoti patika. Ikdienā pilnā vārdā mani nesauc, dēvē par Bellu. Arī vienu meitu nosaucu savā vārdā, otrai liku izteikti ungārisku vārdu — Margita. Ungāru valodā gan būtu Margit, bez galotnes, bet latviski ierasti vārdi ar galotnēm. Toties dēlam latvisks vārds — Visvaldis. To grāmatā izlasīju, iepatikās.
— Kādas ir jūsu spilgtākās atmiņas par Ungāriju?
— To ir tik daudz, ka spilgtāko grūti pateikt. Vienmēr atcerēšos, kā ar brāli basām kājām pa vīnogu dārzu skrējām. Vēl tagad brālis mani sauc par mazo baskājaino māsiņu. Uzreiz sirdī paliek tik silti. Atceros milzīgās mucas vīna pagrabā. Pa trepēm jākāpj, lai klāt tiktu. Kad pāršķirstu albumus, par katru bildi ir savs stāsts, īpašas atmiņas.
Skaistums prasa upurus
— Jūs stāstījāt, ka bieži esat kopā ar deju kolektīviem. Vai pati arī dejojāt?
— Kolektīvos nē. Bijām nabadzīga ģimene. Deju nodarbības tolaik nevarēja atļauties, lai kā gribējās. Vienīgi ballēs gan griezu strauju deju soli. Reiz aizgāju uz balli Segedā. Sapucējusies, jaunās laiviņkurpēs, bet nu tā spiež, ka paiet nevaru, kur nu vēl padejot. Tomēr, zobus sakodusi, dejoju. Tolaik modē bija deja “Lulačka” — zirdziņš. Straujā tempā pa visu zāli. Ar mani daudzi gribēja dejot. Turējos, kaut asaras riesās. Pēc balles kavalieris gribēja uz mājām pavadīt, bet es sameloju, ka dzīvoju turpat netālu. Tikusi aiz durvīm, kurpes nost un zeķēs uz māju prom. Tas nekas, ka peļķēs vēl ledus.
Čūskas dēļ neapprecas
— Vai jums bija daudz pielūdzēju?
— Nu skatījās jau puiši uz mani, skatījās! Taču Ungārijā precoties līgavai bija jābūt bagātai, nabagu nevarēja precēt. Man mamma toreiz teica, ka Latvijā tā nav. Kaut pliks un nabags, bet, ja mīli, precies un dzīvo. Tā arī bija — ar vīru apprecējāmies, kaut mums nekā nebija.
— Tad jau jūs Ungārijā nemaz pie vīra netiktu?
— Pēc ungāru tradīcijām — nē, bet visādi jau varēja gadīties. Bija man tur viens puisis — Balāžs. Viņa tēvam piederēja ceptuve, sava privātmāja. Balāžs man it kā “kanti sita”, aicināja ciemos. Pie viņa es pirmo reizi redzēju elektrisko šujmašīnu. Viņš to rāda un stāsta, ka šujmašīna tiks viņa sievai. Stāsta un skatās uz mani. Bet vai tad es tolaik ko sapratu! Tad vēl viņa runas — Balāžs bieži stāstīja neparastas lietas. Reiz stāsta, kā čūska kaķi aprijusi. Mana mamma, to dzirdot, saka: “Tu, Bella, nemaz nemēģini ar šitādu meli draudzēties. Kā čūska var kaķi aprīt?”. Arī man šķita aizdomīgi, jo čūska tak tieviņa, bet kaķis paprāvs dzīvnieks. Tā mūsu draudzība paputēja. Tikai vēlāk televīzijā redzēju, ka čūska var aprīt pat par kaķi lielākus dzīvniekus. Kas zina, kā mums dzīve veidotos, ja tolaik to būtu zinājusi. Pirms dažiem gadiem Ungārijā Balāžu nejauši sastapu — viņš tā ne ar vienu neapprecējās. Teica, ka nevienu neesot tā mīlējis kā mani. Bet kur man jaunības gados to saprast, un tad vēl tā čūska…
Kā uz pirmo randiņu
— Nu gan esmu piestāstījusi pilnu galvu! Es ļoti uztraucos, kad zvanīja no redakcijas. Pirmo reizi par mani interesējas, grib uzrakstīt avīzē. Satraukums kā pirmo randiņu gaidot.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Izabella Meire (dzimusi Modok).
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1928. gada 1. jūlijs, Voskresenska Krievijā.
ĢIMENE: dēls Visvaldis, meitas — dvīnes Margita un Izabella, trīs mazbērni.
VAĻASPRIEKS: lasīšana, šūšana.
HOROSKOPA ZĪME: Vēzis.
