Iršu centrā, vecu ošu un kļavu ieskauta, vīd kolonistu celtā pagastmāja — vietējais rātsnams.
Iršu centrā, vecu ošu un kļavu ieskauta, vīd kolonistu celtā pagastmāja — vietējais rātsnams. Cēlāka, augstāka par daudzdzīvokļu mājām. Tā aicina garāmgājēju no ikdienas dubļiem pacelt acis uz debesīm.
Vēstures lieciniece
Šo veco ēku iršēnieši mīļi sauc par centra “vecmāmiņu”. “Vecmāmiņa” pasi ir pazaudējusi. Lietpratēji vērtē, ka rātsnams celts 18. gadsimtā. Visu garo mūžu dažādos vēstures posmos ēka bijusi Iršu iedzīvotāju citadele. “Vecmāmiņas” dzimtā valoda ir vācu, bet tikpat teicami tā “prot” gan latviešu, gan krievu valodu.
Tā ir dzirdējusi savu cēlāju kolonistu žēlabaino šķiršanos no tēvzemes, dodoties uz svešo “fāterlandi”. Pagastmājas durvis ir virinājuši spēka un cerību pilni Iršu jaunie latviešu saimnieki. Pagalmā skanējušas Iršu un kaimiņpagasta uz Sibīriju izsūtāmo vaimanas. Ar pielādētām šautenēm zem pagastmājas jumta sildījušies gan policisti, gan miliči, gan šucmaņi, gan “istrebiķeļi”.
Sargā vecais ozols
Pāri ceļam pagalma stūrī zaļo spēcīgs ozols. Cik tas vecs? Pēckara gados Iršu iedzīvotājs, kolonistu radinieks, teica: “Ozols un pagastmāja ir viena vecuma. Pagastmājai ielika pirmo pamatakmeni, iestādīja arī ozoliņu, lai sargā jauno māju no zibens un uguns!”. Varbūt novēlējums ir spēkā?
Pirms vairākiem gadiem netālu dega šķūnis. Ozols apdega, bet māja palika neskarta. Mājā ir iespēris zibens, bet bez uguns. Var jau būt, ka koki “vecmāmiņu” sargājuši arī no kara ugunīm, jo karu tā pārlaidusi neskarta.
Raud sveķu asarām
Pirmajos pēckara gados, kad pagasta vietā radās ciemi, ēku nodeva skolai. Tajā iekārtoja skolas kopgaldu, internātu, vairākus skolotāju dzīvokļus. Nojaucot liekās sienas, celtnieki konstatēja, cik ēka veca. Kalēja kaltas naglas, stūru dzelži, ar cirvi tēsti un cirsti baļķi. Bet labi saglabājušies. Vēl iecērtot cirvi, pamirdzēja sveķu asariņas. Mūrnieki priecājās arī par senlaicīgajiem krāšņu podiņiem.
Piemineklis kolonistiem
Sākoties Atmodai, Iršos ļoti bieži ieradās sirmie kolonisti un viņu atvases. Atbrauca divstāvu autobusos un izklīda pa pagastu, meklēja senču pēdas. Bijušās pagastmājas pagalmā svinīgi novietoja pieminekli Iršu kolonijai. Katru vasaru Iršus joprojām apmeklē “vācieši”. Noliecot galvu, pastāv brīdi pieminekļa priekšā.
Pienāca privatizācijas laiki. Likvidēja skolu internātus, pagastmāja kļuva gandrīz tukša. To privatizēja pensionēto skolotāju Bunduļu ģimene. Māja ieguva skaistu pēc pavasara smaržojošu vārdu — “Kļavas”.
“Kļavas” skolotāju aprūpē
Cienījamie skolotāji Jevgenija un Verners Bunduļi savu darba mūžu veltījuši Iršu bērniem. Skolotāja Jevgenija mācīja krievu valodu, bet Verners — fizkultūru. Jevgenijas kundze allaž bijusi aktīva sabiedriskā darba veicēja, režisore dramatiskajā pulciņā, dziedājusi sieviešu ansamblī. Sieviešu padomē organizējusi rokdarbu, kulinārijas izstādes, rūpējas par vecajām “Kļavām”. Jevgenijas kundze vēl arvien ir sabiedrības vidū. Ir pagasta deputāte, rosina pensionāres negrimt depresijā, darbojas Iršu katoļu draudzes padomē.
“Kļavu” saimniekiem ir cerīga nākotne. Meitai un dēlam ir stipras ģimenes. Aug četri mazdēli.
Graustus pārvērš pilīs
Lauku ļaudis priecājas par katru atjaunotu māju — bijušo graustu, ko ar pašaizliedzīgu darbu un nelieliem ģimenes ietaupījumiem pārvērš par pili pašu acīm, bet svešiem par tīkamu namu.
Tautu tracina greznās pilis, ko ceļ jaunbagātnieki par apšaubāmā ceļā iegūtu naudu. Kāpu josla drīz būs apbūvēta. Varbūt ieraudzīsim pilis uz pāļiem? Ka tik pie jūras! Vai citur Latvijā zemes nav?
