Antoņinas kundze (vārds mainīts) “Staburagu” saņem redakcijā.
Antoņinas kundze (vārds mainīts) “Staburagu” saņem redakcijā. Nepilnu mēnesi neviens avīzei pakaļ nenāca, līdz kādu dienu, starojoša un priecīga, viņa bija klāt. Kad vaicājām, kur bija pazudusi, kundze atteica: “Biju Pēterburgā. Tur dzīvo mans dēls un mazbērni!”.
Lai gan Antoņinas kundze ir krieviete, viņa ļoti labi runā latviski, brīžiem gan mulsdama par kāda vārda izrunu.
Enerģiskajai kundzei rit jau septītais gadu desmits, viņa ir bezgala moža un par savām kaitēm īpaši nesūrojas. Pēterburgā viņa vērsās arī pie ārstiem, tačunezina to, cik maksā vizīte, jo visus izdevumus apmaksāja dēls.
— Lai gan dēls mani aicina dzīvot pie sevis, nemūžam to nedarīšu. Mani nevilina dzīve Pēterburgā. Lielā pilsētā ir cits dzīves ritms. Latvijā dzīvoju kopš 1947. gada un te es jūtos kā mājās, — stāsta Antoņinas kundze, kura jau 20 gadu ir aizkraukliete. — Es jau laikam esmu par vecu, lai kaut ko mainītu. Man ir sajūta, ka manas saknes ir šeit, un Pēterburgā es būtu lieka. Aizkrauklē man pazīstams katrs kociņš, katra iela, cilvēki, te ir daudz draugu, — tā Antoņina.
— Tagad Pēterburga kļuvusi skaistāka, sakoptāka nekā bija 1997. gadā, kad tur ciemojos iepriekšējo reizi. Toreiz ielās varēja manīt daudz ubagu.
Tagad pilsētā daudzas ēkas remontē, jaušama gatavošanās pilsētas 300 gadu jubilejai, kuru svinēs nākamajā gadā. Šī iemesla dēļ slēgta arī Ermitāža.
Antoņinas kundzei īpaši prātā palicis kinoteātru apmeklējums. Viņai maciņā pat saglabājušās divas ieejas biļetes, kuras ir tik skaistas un krāšņas, ka žēl izmest. Stāstītāja gan nejūsmoja par filmu saturu, bet par kinoteātru iekārtojumu. Neierasti šķitis, ka skatītāji sēž nelielos dīvāniņos.
Braucot uz Pēterburgu, Antoņinas kundzei vajadzēja vīzu, jo viņa ir Latvijas Republikas pilsone. Dokumentu pārbaudes laikā Latvijas robežsargi bijuši ļoti labsirdīgi un laipni, turpretī krievu — atturīgi, vēsi.
— Laikam viņiem nepatika, ka esmu Latvijas pilsone, — tā Antoņina.
