Vigeo un Gio Saules ir dvīņubrāļi, kuri apveltīti katrs ar savu talantu — Vigeo ir gleznotājs, Gio — komponists.
Vigeo un Gio Saules ir dvīņubrāļi, kuri apveltīti katrs ar savu talantu — Vigeo ir gleznotājs, Gio — komponists. Abus kungus satieku Skrīveros, kur nu ir gleznotāja otrās mājas, bet Gio ieradies uz brāļa izstādes atklāšanu. Esmu iedomājusies, ka mākslinieki ir ekscentriskas būtnes. Jau pirmajā sastapšanās brīdī secinu — tik vienkāršus, sirsnīgus un atsaucīgus cilvēkus reti gadās satikt. Dzīvesprieks un atvērtība pasaulei ir īpašības, kas saista abos brāļos un viņu sabiedrībā liek justies kā starp savējiem.
Bēgļu gaitas kā avantūra
— Esat dzimuši Latvijā. Kad devāties prom no dzimtenes?
Vigeo: — Tas bija 1944. gada rudenī. Ar pēdējo vilcienu devāmies uz Vāciju. Toreiz mums ar brāli bija 12 gadu. Apmetāmies Drēzdenē, tad tēvs atrada darbu slimnīcā Annabergā, sāka strādāt savā specialitātē un operēt slimniekus.
— Kādas atmiņas jums saistītas ar šo vietu?
V.: — Tā bija maza pilsētiņa, kurā no vienas puses nāca iekšā krievi, no otras — amerikāņi, un mēs nezinājām, kurš ienāks pirmais. Baumoja, ka pirmie paspēs krievi, un mēs kā čigāni atkal devāmies bēgļu gaitās. Tādi nebijām vienīgie. Gājām meklēt amerikāņus, kad atradām, mūs nemaz nelaida cauri postenim. Braukt ļāva tikai autobusiem, pilniem ar vācu zaldātiem, kuri padevās. Māte bija izmisumā, bet tēvs uzzināja citu ceļu, pa kuru tomēr tikt amerikāņu okupētajā zonā. Dienu un nakti gājām, līdz tikām uz šosejas. Pēkšņi pretī nāca amerikāņu patruļa un prasīja dokumentus. Sastingām — tās ir beigas! Tēvs izvilka papīru, apzīmogotu ar lielu štempeli. Kareivis apskatīja un laida mūs tālāk. Izrādījās, tā bija atļauja maizes kuponu saņemšanai, bet amerikāņi svešo valodu nesaprata.
— Bēgļu gaitas 12 gadu vecumā jums bija liels pārdzīvojums?
Gio: — Drīzāk avantūra, viss bija tik interesanti. Mazliet arī bail, jo nezini valodu un to, kā svešā zemē uzņems.
V.: — Vairākus mēnešus klīdām, līdz nonācām Rotenburgā, skaistā viduslaiku pilsētiņā. Tās tuvumā bija izvietojušies amerikāņi. Māsa dabūja darbu virtuvē, un pēc pāris nedēļām abi ar brāli sākām ievērot, ka no viņas slaiduma nekas pāri nav palicis — resnu resnā. Kādu dienu māsa par mums apžēlojās, paņēma līdzi uz to amerikāņu virtuvi, un te mēs ieraudzījām viņas resnuma cēloni. Saldas, biezas, bezgala garšīgas pankūkas! Tā dzīve ilga trīs mēnešus, tad atkal vajadzēja doties bēgļu gaitās. Vietējai žandarmērijai bija uzdots visus padomju tautai piederīgos nosūtīt atpakaļ.
Naktī brēc ēzelis
— Kā nokļuvāt Venecuēlā?
V.: — Vienas no pirmajām valstīm, kas palīdzēja bēgļiem, bija Dienvidāfrika un Venecuēla. Gribējām braukt uz ASV vai Kanādu, bet vajadzēja tikt cauri stingrai ārstu komisijai. Pat ja rokai nebija viena pirksta, valstī neielaida. Tēvam rentgens plaušās rādīja apēnojumu, ar to pietika, lai sapni par Ameriku aizmirstu. Venecuēlā patika lielas ģimenes un bija vajadzīgi lauksaimnieki. To uzzinājis, tēvs bilda: “Mēs taču esam lauksaimnieki.” 1948. gada 9. maijā kāpām kuģī Marseļas ostā un savu 16. dzimšanas dienu nosvinējām uz kuģa.
— Kā jūs uzņēma šajā eksotiskajā zemē?
V.: — Apmetāmies Trompillo nometnē, gulējām skārda barakās. Venecuēlā saule aust sešos no rīta un riet sešos vakarā. Naktis ir ļoti tumšas. Pirmajā naktī dzirdam šausmīgu troksni — kaut kas ripo pa skārda jumtu, nokrīt zemē, atskan kaut kāda gremošana, kliegšana, un tā visu nakti. No rīta noskaidrojām, ka telts uzcelta zem mango koka, tā augļi krietna akmens lielumā krīt uz jumta. Kad noripo zemē, tos kāri notiesā govis, kuras ganās tuvumā. Notiekošo skaļiem brēcieniem, it kā viņu kautu, pavada ēzelis.
— Vai jūsu vecāki tur atrada darbu?
— Ģimenē bijām pieci bērni — vecāks brālis un māsa, bet jaunākā māsiņa bija desmit gadu jaunāka par mums. Mūs vēlāk izmitināja galvaspilsētā Karakasā, tēvs un mēs, visi dēli, sākām strādāt izpriecu parkā. Vizinājām ar ponijiem bērnus, arī kasē strādājām, bet parasti ar iztrūkumu, jo slikti zinājām gan spāņu valodu, gan neorientējāmies svešajā valūtā. Drīz tēvam piedāvāja darbu Manrikes pilsētiņā valsts vidienē, bet ģimenei bija jāpaliek Karakasā.
— Vai Venecuēlā sagaidīja kādi neparasti pārsteigumi?
V.: — Jā, jau otrajā rītā pēc ierašanās. Kad stājāmies rindā pēc brokastīm, mums aizliedza, jo bijām ģērbušies šortos. Vecākajam brālim Igo vienīgajam bija garās bikses, un mēs mainoties ar vienām izlīdzējāmies. Vēlāk bija arī citi brīnumi, piemēram, kinoteātrī nedrīkstēja ieiet bez kaklasaites, autobusā un vilcienā — bez žaketes.
Es nevarēju pieņemt šīs zemes kultūru, to spāņu “manjana, manjana” (tulk. — rītdien). Vienmēr tikai “rīt”. Tauta, par kuru nekad neko nevar zināt. Vienīgā doma — jābēg prom no turienes. Bija jāgaida septiņi gadi, lai varētu doties uz Ameriku.
Dvīņi reizē audzē bārdu
— Tikko saņēmāt atļauju, visa ģimene devāties ceļā?
G.: — Nē, es biju apprecējies un paliku Venecuēlā. Mana sieva ir latviete, iepazināmies jau Vācijā.
— Parasti par dvīņiem saka, ka viņi ilgi nespēj dzīvot tālu viens no otra. Vai jums tā nebija?
G.: — Draudzīgi vienmēr esam bijuši, bet neesam bijuši saistīti tādām saitēm, lai neiztiktu viens bez otra. Esam līdzīgi kā brāļi, bet ne kā dvīņi. Pamatskolā mūs ģērba vienādos uzvalciņos, vienmēr bijām ļoti paklausīgi un godīgi.
V.: — Tomēr dažkārt rīkojāmies līdzīgi. Es izdomāju audzēt bārdu. Ar Gio ilgi nebijām tikušies. Kad viņš atbrauca ciemos uz Ņujorku, arī viņam bija tieši tāda pati bārda kā man.
Māti sajauc ar kalponi
— Jūsu tēvs jau Latvijā bija slavens ārsts?
G.: — Viņš vadīja Sarkanā Krusta slimnīcu, bija pašam savs kabinets ēkā, kur tagad ir Andreja Upīša muzejs. Mēs dzīvojām piektajā stāvā, ar skatu uz Brīvības pieminekli. Dzimuši esam tagadējā Dailes teātra ēkā. Tēvs vienmēr bijis arī kādā amatā, jo bija ļoti uzņēmīgs.
— Tēva dēļ arī izlēmāt atstāt Latviju?
G.: — Jā, pēc pirmā krievu valdīšanas gada bija skaidrs, ka viņi ar aizdomām skatās uz intelektuāliem cilvēkiem, daudzus izsūtīja. Kad vācieši atkāpās, viņi tēvu meklēja, lai aizvestu. Nejaušības dēļ izglābāmies — tēva nebija mājās, māte iznāca pretī priekšautiņā, un viņu noturēja par kalponi. Zinājām, ka esam izsūtāmo sarakstā, tādēļ vajadzēja bēgt.
Bērnos saskata māksliniekus
— Jūsu vecāki bija praktiski cilvēki, bet no kā jums iedzimts mākslinieku talants?
G.: — Tēvs un māte bija ļoti apdāvināti. Tēvs spēlēja klavieres un dziedāja, universitātes laikā pat piepelnījās, mācot šo prasmi citiem. Māte rakstīja dzeju, katru lietu viņa apdzejoja. Kopš 1940. gada mums bija savs ģimenes žurnāls “Daile”, kurā katrs iesniedzām kādu rakstiņu, zīmējumu vai citu radošu darbu. Arī pirmās mūzikas kompozīcijas. Pēc vecāku nāves žurnāla vadību pārņēma vecākā māsa.
— Jums ir latvisks uzvārds, bet kā esat tikuši pie tik īpatnējiem vārdiem?
G.: — Arī vecāku mākslas mīlestības dēļ. Māte, gribēdama, lai kļūstam par māksliniekiem, arī vārdus dvīņiem gribēja dod oriģinālus. Veclatīņu vārdnīcā māte izlasīja vārdu Vigeo, kas tulkojumā nozīmē “dzīvespriecīgs”. Viņai patika itāļu mākslinieks Džovanni, šo vārdu saīsināja un mazliet latviskoja — iznāca Gio. Vecāko brāli sauc Igo, vārds aizgūts no rakstnieka Viktora Igo. Māsām gan latviski vārdi, vecākā ir Skaidrīte, jaunākajai tēva un mātes vārds — Lilija Eduarda.
— Abi atzīstat, ka māksla ir jūsu dzīve. Kurā mirklī apjautāt savas dotības?
V.: — Karakasā es iestājos mākslas akadēmijā, Gio — mūzikas skolā. Venecuēlas laikā arī es gribēju iemācīties dziedāt. Esmu pat dziedājis uz operas skatuves kopā ar slaveno dziedātāju Nellu Hallu, bet tagad dziedu tikai ģimenes sarīkojumos. Mēģināju spēlēt klavieres, bet Gio izdevās labāk, un meiteņu atzinību izpelnījās viņš. Atklāju, ka māku zīmēt, un tā sākās.
G.: — Vajadzēja pelnīt, un sākumā es iesaistījos mūzikas grupās, spēlēju arī naktsklubos. Jutu, ka mana spēle klausītājiem patīk, vienmēr guvu atzinību. Latvijā, vēl pavisam mazs būdams, komponēju īsu valsi, bet desmitiem gadu nebiju sacerējis neko. Karakasā tapa dažas kompozīcijas, viena no tām “Čigāna fantāzija”. Kļuvu par skolotāju, strādāju vienlaikus piecās skolās, un vienā no tām man lūdza sarakstīt mūziku skolas himnai. Tā tapa pusstundas laikā un visiem ļoti patika. Pamazām radās jaunas idejas, sāku apgūt kompozīciju.
Gleznas atvilktnē
— Jūsu mūzikā vairāk jūtamas latviskas vai Venecuēlas noskaņas?
G.: — Internacionālas, jo man patīk daudzu tautu ritmi. Manā mūzikā ir gan Brazīlijas, gan Meksikas, gan Argentīnas un Vācijas mūzikas ritmi. Man pašam vislabāk patīk skaņdarbs, ko sacerēju mazmeitas kāzām — “Dziesma laulībai”.
— Vai esat kādreiz skaitījuši savus darbus?
G.: — Nav daudz, vairāk nekā simts. Katru brīdi nevar komponēt, vajag iedvesmu.
V.: — Tos nevar saskaitīt, bet mājās visas atvilktnes pilnas.
Sievu nelaiž pie vīra
— Cik gadus jūs nebijāt viesojušies Latvijā?
G.: — Es te ciemojos 1975. gadā kopā ar sievu un dēlu. Rīgā mums atļāva uzturēties piecas dienas. Visu kontrolēja, mazliet bija bail, visi teica — sienas klausās, runā klusāk. Citādi Rīga bija tāda pati, tagad gan ir mainījusies.
V.: — Es atbraucu tikai 1990. gadā. Dziesmu svētku laikā Rīgā bija arī mana izstāde. Man radās slikts iespaids par dzimteni, te pa ielām staigāja kareivji, bija grūti ar pārtiku, un sienas vēl aizvien klausījās. Cerība tautai bija ļoti liela. Tagad ļoti daudz kas mainījies. Dzīvodams Ņujorkā, zināju, kā te ir, bet pašam radās negatīvs iespaids.
— Vai tagad var teikt, ka esat pārnākuši mājās pavisam?
V.: — Mana pirmā sieva ir mirusi, bērnu mums nebija. Iepazinos ar Mārīti, pagājušā gada 12. janvārī apprecējāmies. Sakarā ar to, ka laulību reģistrējām Ņujorkā, tagad sieva vairs netiek uz Ameriku, jo jāgaida dokumenti. Es vismaz sešus mēnešus gadā dzīvoju Ņujorkā, tur man ir dzīvoklis. Arī uz šejieni tik vienkārši nevaru pārcelties, dzīvoklī daudz lietu un gleznu. Vasarās abi esam Skrīveros, bet nākotnē domāju uz šejieni pārcelties pavisam.
G.: — Pēdējos divus gadus vairāk esmu Kalifornijā, jo tur mīl manu darbu. Latvijas publiku diez vai tik vienkārši iekarotu. Pie brāļa un Mārītes jūtos kā mājās, bet Rīgā nē. Tagad mana meita ar trim bērniem jau divus gadus dzīvo Latvijā, Priedainē. Mans mazdēls Rikardo piedalās realitātes šovā “Fabrika”, tur gan viņu dēvē par Latino.
— Lielāko mūža daļa nodzīvojāt svešumā. Vai tomēr jūtaties kā latvietis?
V.: — Es nejūtos kā amerikānis, sirdī esmu latvietis. Amerikā grūti iegūt draugus. Viņi visiem smaida, bet izšķirošā brīdī, kad otrs jāatbalsta, katrs ir par sevi.
G.: — Venecuēlā ļoti viegli sākt sarunu ar cilvēkiem, piecās minūtēs visu dzīvi tev izstāstīs. Mēs centāmies dzīvot mazliet citādi, nevis pielāgoties viņu dzīvesveidam. Bērnus mācījām latviski, kaut bijām vienīgā latviešu ģimene pilsētā. Tagad Venecuēlā izzuduši arī agrākie likumi, piemēram, ka vīrietis ir noteicējs, bet sieviete ir tikai sieviete. Jau septiņos vakarā viņas vairs nedrīkstēja iziet uz ielas, logiem priekšā restes. Tā, kura parādījās uz ielas, bija slikta sieviete. Venecuēliešu vidū jūtos labāk nekā starp citām tautām, tajā skaitā latviešiem. Latvijā ir ļoti daudz saīgušu cilvēku, kuri neuzticas citiem. Lielveikalos pārdevēji iemācīti smaidīt un būt pieklājīgiem, bet dažkārt uz ielas pajautāju ceļu un jūtu gandrīz vai naidu. Venecuēlieši gan ir laipna un sirsnīga tauta.
— Kas jums Latvijā šķiet visskaistākais?
— Atmiņas. Mums bija ļoti skaista bērnība. Kā tajā dziesmā: “Svešā zemē stādu rozes…”.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Vigeo un Gio Saules.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1932. gada 12. maijs, Rīga.
DZĪVESVIETA: Vigeo — Latvija un Ņujorka. Gio — 50 gadu nodzīvojis Venecuēlā, pēdējos divus gadus vairāk mīt Kalifornijā.
IZGLĪTĪBA: Vigeo — maģistra grāds mākslā, beidzis Ņujorkas universitāti. Gio — mācījies Karakasas konservatorijā, to nav pabeidzis.
HOROSKOPA ZĪME: Vērsis.
VAĻASPRIEKS: abi brāļi atzīst: “Māksla ir visa mūsu dzīve.”
