Šī pasaka ir par mani, Minkānu. Kādā jaukā pirmdienas pēcpusdienā gulēju uz paklāja un sapņoju par kādu garšīgu gaļas gabaliņu.
Šī pasaka ir par mani, Minkānu. Kādā jaukā pirmdienas pēcpusdienā gulēju uz paklāja un sapņoju par kādu garšīgu gaļas gabaliņu. Manai saimniecei Lizabetei tieši todien bija dzimšanas diena, un pie viņas nāca viesi. Pa durvīm pūta auksta dvesma. Es nespētu pārdzīvot, ja sāktu salt manas mīkstās ķepiņas. Tomēr nevar taču visu dienu istabā sēdēt.
Nolēmu paskatīties, varbūt ārā ieraudzīšu ko interesantu. Pēkšņi mani apbēra liela lapu kaudze. Kamēr izķepurojos, vējš nolauza kastanim lielu zaru. Lapas sagriezās virpulī. Nezināju, kur paslēpties.
Ieskrēju kādā vecā mājā. Tā bija tik spocīga! No bailēm man spalva uz muguras sacēlās. „Krap, krap, krap!” blakusistabā kaut kas teica. Vēlāk gan izrādījās, ka vecais logs izkritis no vienas eņģes un vējā šūpojas.
Kamēr vētra nebija norimusi, nolēmu palūkoties, kas notiek mājas otrajā stāvā. Kāpjot pa trepēm, pie sienas pamanīju gleznu. Tajā bija redzama veca sieviņa. Nekā interesanta otrajā stāvā nebija, vien vējš grabināja ēkas jumtu. Pēkšņi vējš norima, un es izgāju uz ielas. Tur ieraudzīju Lizabeti un skrēju viņai pretī. Saimniece bija mani meklējusi un pat atstājusi liesas gaļas gabaliņu uz mana šķīvīša.
Tagad zinu, kas ir rudens. Tas ir auksts laiks, ar lietu un vētru. Un vēl rudenī kokiem krāsojas lapas.
