Aizkraukles pagasta jauniešu deju kolektīvs “Pēda” un kultūras nama orķestris piedalījās starptautiskajā folkloras deju festivālā “OpRoakeldais” Varfumā (Holandē).
Aizkraukles pagasta jauniešu deju kolektīvs “Pēda” un kultūras nama orķestris piedalījās starptautiskajā folkloras deju festivālā “OpRoakeldais” Varfumā (Holandē). Skatītājus sajūsminājušas latviešu tautas dejas, un daudzi atzinuši: “Jūs esat īpaši!”.
Starptautiskais folkloras deju festivāls “OpRoakeldais” notika jau 37. reizi, bet latvieši tajā piedalījušies tikai 1991. gadā. Uzzinājuši par šo pasākumu, aizkrauklieši aizsūtīja videokaseti un pieteikumu konkursa organizatoriem. Drīz saņemts uzaicinājums piedalīties festivālā. “Visu esam nopelnījuši ar grūtu darbu,” bilst jauniešu deju kolektīva vadītāja Una Stakle. Dalībnieki paši gan maksājuši lielāko daļu ceļa izdevumu.
Jāņi degvielas uzpildes stacijā Polijā
Aizkrauklieši devās ceļā tieši Līgo svētku rītā. Autobusā pašiem savs Jānis un Līga, vakarā sākusies lielā līgošana. “Apstājāmies degvielas uzpildes stacijā Polijā,” stāsta Una. “Līgai un Jānim uzdāvinājām kabatas lukturīti — ugunskuru taču nevar kurināt! Tālbraucēji autovadītāji atpūšas, bet mēs dziedam un dejojam. Beigās sapulcējās daudz skatītāju, kuri sita plaukstas un priecājās līdzi. Pacienājām visus ar Jāņu sieru, arī dežūrsuņiem tika. Tad turpinājām ceļu, bet dziesmas autobusā visu nakti nerimās. Nākamajā rītā, Jāņos, jau bijām Berlīnē un apskatījām to.”
Ciemiņiem uztic dzīvokļa atslēgas
Aizkrauklieši izmitināti vietējo iedzīvotāju ģimenēs Varfumā. Tai apkārt ir daudzi mazāki miestiņi, kuru centrs Emsmonda. Lai arī šī vieta ir viens no nabadzīgākajiem apgabaliem Holandes ziemeļos, viesmīlības te dzīvojošajiem netrūkstot. “Mūs uzņēma dažādās ģimenēs — pensionāri, materiāli situētāki cilvēki,” stāsta deju kolektīva vadītāja. “Daži uzticēja viesiem pat dzīvokļa atslēgas, citi palūdza darbā brīvdienu un bija ar mieru visu dienu vadāt un būt līdzās, ja vajadzēs palīdzēt. Vietējie festivāla dalībniekus uzņem katru gadu, ir jau pieraduši, un dara to vienkārši par “paldies”.
Laba iespēja iepazīt tautu, tomēr netrūka arī kuriozu. Holandieši nav uzbāzīgi. Tā iemesla dēļ pirmajā vakarā daudzi palika bez vakariņām. Saimnieki jautā, vai gribot ēst. Latvieši savā klīrībā saka “nē”, bet domā — gan piedāvās otrreiz. Viņi to nedara. Ja jau cilvēks nav izsalcis, kāpēc uzmākties!
Tautiete Holandē
Nezinājām, kā sarunāsimies, kaut lielākā daļa dejotāju runā angļu vai vācu valodā. Atved pie mums jaunu sievieti un saka — viņa rūpēsies par mūsu grupu. Skaidrā latviešu valodā svešiniece bilst — esmu Zane Buka. Zane dzīvo un strādā Holandē. Visi festivāla organizēšanā iesaistītie cilvēki strādā brīvprātīgi un par darbu algu nesaņem, tikai viņu ģimenes locekļi bez maksas drīkst apmeklēt koncertus. Arī Zanei samaksāti vienīgi ceļa izdevumi.
No Āfrikas līdz Latvijai
Festivāls Holandē organizēts ļoti augstā līmenī, atšķīrās no Itālijas neorganizētības, kur festivālā piedalījāmies pirms diviem gadiem. Katram kolektīvam paredzēts uzstāties desmit minūšu, un tas jāievēro. Ja nē, piešķir dzelteno kartīti, ja saņem tādas divas — brauc mājās. Koncerta sākumā notika karogu parāde un katru koncertu festivāla prezidents sāka ar runu, atzīmējot aktuālāko. Bijām bieži pieminēti, sakot, ka festivāls pārstāvēts no Āfrikas līdz pat Latvijai.
Pirms katras valsts koncerta uz liela ekrāna parādīja karti, to pievilka klāt. Te, lūk, ir Latvija, kuras pārstāvji dejos! Pastāstīja par valsti un deju kolektīvu. Festivāla nolikums nepieļauj izmantot fonogrammu, tādēļ katram līdzi sava kapela. Arī mums speciāli šim braucienam bija noorganizēts orķestris.
Festivālā piedalās dejotāji no visas pasaules — Meksikas, Slovakijas, Bulgārijas, Indijas, Brazīlijas, Ķīnas, arī Amerikas indiāņi dejoja. Šogad bija pārstāvēts 13 valstu. Katrā koncertā dejoja arī viena vietējā grupa. Skatītāji atzina, ka blakus spilgtos un krāšņos apģērbos tērptajiem meksikāņiem vai slovakiem mēs savos vienkāršajos vilnas tērpos tomēr esam īpaši.”
Daudzi cilvēki nākuši klāt un teikuši: “Jūs esat tik skaisti! Var redzēt, ka dejojat ar azartu!”. Noticis arī stundu ilgs gājiens pa ielām, tā laikā vajadzējis dejot. Ielas malā sirma kundze jautājusi: “Nu, vai tad nevienu tautasdziesmu neuzdziedāsiet?”. “Brīnišķīga sajūta — sastapt savējos tālā zemē,” atzīst Una. Aizkraukliešiem līdzi brauca arī mazāki dejotāji no studijas — Irita Savčenko un Andris Ratņiks. Skatītāji zālē atdzīvojās, kad uz skatuves dejoja 11 gadu vecie dejotāji. “Zibēja fotoaparātu zibspuldzes, skanēja ovācijas un aplausi,” atceras Una.
“Suņu dienas”
Aizkrauklieši dejoja 15 koncertos, vēl arī trīs skolās un pansionātā. Viss vienos koncertos, bijusi tikai viena ekskursija uz Groningenu — tuvējo lielāko pilsētu. Atpakaļceļā apskatīta arī Amsterdama.
Holandē bērniem brīvdienas sākoties tikai jūnija beigās, bet gada vidū ir vairāk brīvdienu. Kādu rītu latviešus pārsteidzis interesants skats — līdzās karogam mastā uzkārta arī mugursoma. Pasmējušies, ka labs joks, bet arī pie nākamās ēkas tas pats. Izrādās, mugursoma liecinot, ka sākušās “suņu dienas” — tā viņi sauc skolēnu brīvlaiku. Tas ilgst pusotru mēnesi.
Mērs ievēro acis un smaidu
Festivālā notika nāciju balle, kurā katra tauta māca savas dejas. Latvieši mācīja “Oiru”, un tā visiem ļoti patika. “Publika atdzīvojas, ikviens laižas dejas virpulī, nav jāmudina vai jālūdzas,” stāsta Una. “Dejotgribētāju bija tik daudz, ka nevarēja izveidot vienu lielu apli. Tauta blakus tautai, nešķirojot ādas krāsu vai nacionālo piederību. Irita latviešu tautas deju soļus mācīja tumšādainam puisim. No deju laukuma nonāk latvju meita un sajūsmināta stāsta: “Manējais visu varēja izdarīt, pat apaļo polku izgriezt!”. Arī mēs mācījāmies citu tautu dejas.”
Festivāla dalībniekiem bijusi arī pieņemšana pie Emsmondas mēra, apmaiņa ar suvenīriem. Par katru kolektīvu mēram bijis kas īpašs sakāms. Par latviešiem viņš teicis: “Viņiem ir tik skaistas zilas acis, viņi tik brīnišķīgi smaida!”.
Aizkrauklieši saņēmuši arī zelta medaļu — festivāla simboliku.
Dievkalpojums hallē
Pēdējā festivāla dienā hallē, kurā notikuši koncerti, bijis aizlūgums, jo tik lielu baznīcu, kurā pietiktu vietas visiem, tuvumā neesot. Dažu valstu kapelas muzicējušas, arī Aizkraukles pagasta kultūras nama orķestris. Katra tauta teikusi savu miera vēsti citām.
Pēdējā vakarā tālajā zemē ģimenes aizkraukliešiem noorganizējušas atvadu vakaru. “Kopā ēdām, dziedājām, dejojām “Oiru”. Visi bija sadraudzējušies, sapratās bez ideālām valodas zināšanām,” stāsta Una. “Sešos no rīta devāmies mājup. Visi nāca mūs pavadīt, pat vismazākos pamodināja, lai viņi atsveicinātos no viesiem.
Cik svētīgi ir redzēt svešas zemes, vērot, kā manu dejotāju acīs iedzirkstas prieks. Jaunieši grib mācīties valodas, ceļot, strādāt. Jūtamies daudz bagātāki — ar jaukām emocijām, zināšanām un labiem draugiem tepat līdzās un arī tālās zemēs.”
