Pilsoņi, sagatavojiet biļetes!
— Pilsoņi, sagatavojiet biļetes!
Pēc tam viņš sāk kontroli.
— Jūsu biļeti… lūdzu… tā… jūsu biļeti… Pagaidiet, pilsoni, ko jūs man dodat? — Biļeti.
— Uz hokeju! Kāpēc man to rādāt?
— Kā — kāpēc? Jūs taču man pats prasījāt!
— Jā, bet šī nav īstā biļete!
— Bet citas man nav!
— Tātad jūs braucat bez biļetes?
— Tas ir, kā — bez? Bet ko tad jūs turat rokās?
— Biļeti uz hokeju. Uzrādiet man, lūdzu, dzelzceļa biļeti!
— Tātad man vajadzētu pirkt divas biļetes?
— Nē, jums vajadzēja nopirkt vienu — dzelzceļa biļeti!
— Vai tad ar to es varētu noskatīties hokeju?
— Kāds te sakars ar hokeju? Kur ir jūsu biļete?
— Paklausieties, ko jūs no manis gribat? Galu galā jūs prasījāt biļeti, es iedevu. Ko jums vēl vajag?
— Ar šo biļeti nedrīkst braukt vilcienos!
— Kāpēc nedrīkst? Vai tad uz tās ir rakstīts, ka nedrīkst?
— Tas ir pats par sevi saprotams!
— Kas saprotams? Ja nedrīkst, tad jau vajag uzrakstīt! Lūk, te ir rakstīts “smēķēt nedrīkst”, un es nesmēķēju…
— Paklausieties, pilsoni, lai brauktu ar vilcienu, jāiegādājas biļete. Ja jūs brauktu ar autobusu, jūs taču pirktu biļeti?
— Kādēļ man jāpērk divas biļetes — autobusam un vilcienam?
— Tad jums dzelzceļa biļete nebūtu jāpērk!
— Es arī nepērku!
— Bet jūs taču braucat vilcienā!
— Jā, bet es nebraucu autobusā, es braucu uz hokeju!
— Kāds tam visam sakars ar hokeju?
— Vienkārši, ja nebūtu hokeja sacīkšu, vai tad es te brauktu?
— Nē!
— Vai man būtu jāpērk biļete uz hokeju?
— Nebūtu!
— Bet uz vilcienu?
— Arī nē.
— Nu un ko tad jūs man piesienaties?
— Bet jūs taču braucat!
— Uz kurieni?
— Uz hokeju!
— Bet man taču biļete ir?
— Ir!
— Nu un ko tad jūs vēl no manis gribat?
— Es? Es… neko…
— Bet ko tad jūs te gaidāt?
— Es negaidu!
— Nu tad ejiet!
Kontrolieris samulsis izsit biļetē caurumu.
— Lūdzu!
Viņš grīļodamies pieiet pie nākamā pasažiera.
— Jūsu biļeti!
— Lūdzu.
— Ko jūs man rādāt?
— Biļeti!
— Kādu biļeti?
— Dzelzceļa!
— Bet vai uz hokeju jums biļete ir?
— Nē, nav…
— Tad, pilsoni, nāciet man līdzi!
