Tas bija pirms vairākiem gadiem, kad tikko dīga pirmie brīvības asni.
Tas bija pirms vairākiem gadiem, kad tikko dīga pirmie brīvības asni. Ļaudis vēl baidījās pie mājām izkārt sarkanbaltsarkanos karogus un dziedāt mūsu tautas himnu “Dievs, svētī Latviju!”. Toreiz man gadījās būt kādā Kurzemes baznīcā.
Bija 14. jūnijs, latviešu tautas sēru diena. Daudzās baznīcās notika sēru dievkalpojums, ļaudis aizlūdza par aizvestajiem tuviniekiem. Šajā Kurzemes baznīcā dievkalpojumu vadīja jauns, simpātisks mācītājs.
Pēc sirsnīgā sprediķa, izskanot pēdējam korālim, draudze, ceļos nometusies, sirsnīgi lūdza Dievu. Te pēkšņi no baznīcas balkona sāka plūst trompetes skaņas. Tās cēlās pāri dievlūdzēju galvām un piepildīja baznīcas velves. Uz brīdi baznīcā visi it kā sastinga, bet tad piecēlās kājās un sāka dziedāt mūzikai līdzi. Pēc daudziem gadiem atkal skanēja mūsu tautas lūgšana “Dievs, svētī Latviju!”.
Apklustot baznīcas zvana skaņām, ļaudis klusi atstāja dievnamu, bet daudziem acīs vēl mirdzēja saviļņojuma asaras.
Daudzi gadi jau aizritējuši kopš tās jūnija svētdienas. Brīvi pie mājām tagad plīvo sarkanbaltsarkanie karogi, brīvi skan tautas himna. Atmiņā vienmēr paliks brīdis tālajā Kurzemes baznīcā, kad atkal pēc daudziem gadiem to dzirdēju pirmo reizi. Tas bija mirklis, kas caur sirdi iet.
Paldies jaunajam mācītājam par uzdrīkstēšanos un drosmi — tas bija tagadējais luterāņu draudžu arhibīskaps Jānis Vanags.
