Sena teika vēsta, ka zem Sunākstes pagasta Zilā kalna, kurš, staltām priedēm apaudzis, slejas pie Zilkalnes, ir neganta barona kaps.
Sena teika vēsta, ka zem Sunākstes pagasta Zilā kalna, kurš, staltām priedēm apaudzis, slejas pie Zilkalnes, ir neganta barona kaps. Veci ļaudis apgalvo, ka vēl šobaltdien kalna apkaimē notiekot neizskaidrojamas lietas.
Sunākstes Zilais kalns ir neparasts paugurs, kurš šajā apkaimē atšķiras ar precīzu konusa formu un, salīdzinot ar citiem, ir daudz stāvākām nogāzēm. Neviļus pat gribas ticēt, ka kalns patiesi ir mākslīgs veidojums.
Stāvot tā pakājē, pārņem neparastas izjūtas. Gribas uzkāpt virsotnē un paskatīties apkārt, bet vienlaikus it kā mazliet baisi.
Savulaik kalna galā ne viena vien sunākstiešu paaudze svinējusi vasaras saulgriežus, pieskandinot tāles skanīgām dziesmām un liekot spoži mirdzēt Jāņu ugunīm.
Blakus kalnam, „Kļaviņu” mājās, jau 64 gadus dzīvo Alma Kļaviņa. Arī viņa par kalnu zina stāstīt dīvainas lietas.
–– Tolaik biju vēl jauna, reiz vakarā nācu no Zilkalnes mājās, — atceras Kļaviņas kundze. –– Bija rudens un tumšs laiks. Tuvojoties kalnam, jutu, ka mani kāds sauc. Ļoti nobijos un gāju atpakaļ, lai pavadītu nakti pie paziņām. Kaimiņu māju saimnieks man stāstīja, ka arī viņam vakara stundā reiz nācies iet garām kalnam. Kāds viņu vedinājis tuvāk un bijis ļoti baisi. Lai gan kaimiņš bijis drosmīgs cilvēks, viņš devies pretējā virzienā un visu nakti pavadījis krūmos. Neparasti arī tas, ka suņi izvairās iet uz kalna pusi pat dienā.
Neviens nezina, kādu noslēpumu glabā šis kalns. Runā, ka te ir enerģētiski aktīva vieta, gluži kā Pokaiņu mežs.
