Jau ilgāku laiku koknesietis Ints Miķelsons un skrīverietis Arnis Zitāns spēlē kopā duetā „Sikspārnis”. Vai katru nedēļas nogali viņi pavada kādā ballē. Ja sestdiena ir brīva, abiem šķiet, ka nedēļai pietrūcis loģiska noslēguma.
Jau ilgāku laiku koknesietis Ints Miķelsons un skrīverietis Arnis Zitāns spēlē kopā duetā „Sikspārnis”. Vai katru nedēļas nogali viņi pavada kādā ballē. Ja sestdiena ir brīva, abiem šķiet, ka nedēļai pietrūcis loģiska noslēguma.
Vainīgs „Remershof”
–– Kad pievērsāties mūzikai?
Ints Miķelsons: –– Tā pavisam nopietni 1987. gadā, kad sāku spēlēt grupā „Remershof” Skrīveros. Tas bija ļoti svarīgs laiks manā mūziķa karjerā. Tad attiecības ar grupu pajuka, un es sāku spēlēt kopā ar Aldi Paukšti. Vēlāk viņš mani pameta, jo uzskatīja, ka grupā spēlēt ir interesantāk.
Arnis Zitāns: –– Pats sākums ir mūzikas skola, kur iemācījos pūst klarneti. Esmu spēlējis dažādos pūtēju orķestros. Pārnākot dzīvot uz Aizkraukli, mani estrādes muzicēšanai pievērsa Ģirts Pērkons. Viņš man iespieda rokās saksofonu, un šis instruments iepatikās.
–– Kā jūs sameklējāt viens otru?
I. M.: –– Atpakaļ ansamblī mani neņēma, spēlēju viens pats, pat vairākas kāzas nospēlēju vienatnē ar tehniku, ko šodien vairs neriskētu darīt. Tad kādā ballē satikāmies, pamēģinājām un kopš tā laika spēlējam kopā.
A. Z.: –– Nu, jā. „Remershof” zēni man piezvanīja, interesējās, vai negribu spēlēt. Tad kādā ballē Skrīveros, „Meža pērlē”, pamēģinājām kopā, un tā tas sākās.
Spārnus izpleš naktī
–– Kāpēc „Sikspārnis”?
I. M.: –– Mums patīk šis nosaukums. Dažkārt reklāmā raksta: „Spēlē Ints un Arnis” vai, vēl trakāk, piemetina uzvārdus. Man tas ļoti nepatīk. Protams, daudzi nemaz nezina, ka mums ir tāds nosaukums. Sikspārnis ir nakts putns, arī mēs strādājam lielākoties naktīs, tāpēc arī „Sikspārnis”. Kāda meitene reiz man uzdāvināja kabatas portfeli ar sikspārņa attēlu un uzlīmi, kas nu ir manas automašīnas logā.
A. Z.: –– „Sikspārnis” ir Inta ideja. Domāju, mums šis nosaukums piestāv.
–– Vai, spēlējot sintezatoru, var panākt „dzīvu” mūziku?
I. M.: –– Mūsdienu tehnoloģijas ļauj sintezatora skanējumu pietuvināt īstu mūzikas instrumentu skanējumam. Tomēr tā jau nav, ka spēlē tikai automāts. To var tad, ja ir ļoti vienkāršs ritms un melodija. Mēs cenšamies mūziku veidot pēc savas gaumes, taču pēc iespējas tuvāk tam variantam, kādu var nospēlēt ar īstajiem instrumentiem –– bungām, ģitārām.
A. Z.: –– Mēs jau izmantojam ne tikai sintezatoru. Ints spēlē arī ģitāru, es saksofonu.
Patīk radīt noskaņu
–– Kādu mūziku izvēlaties?
I. M.: –– To grupu dziesmas, kas šobrīd ir populārākās –– „Prāta vētra”, „Labvēlīgais tips”, „Autobuss debesīs”, Mielavs. Mēs cenšamies spēlēt tā, kā viņi. Tā nav tikai līdzīga spēlēšana vai skaņdarbu pārveidošana deju ritmos. Var jau, protams, spēlēt kā „Los amigos”. Kājas cilājas taktī, taču dziesmai zūd tās patiesā garša, ja var tā teikt. Jaunieši savukārt vēlas jestrākus, modernākus gabalus.
A. Z.: –– Mums gan nav tendences spēlēt jauniešiem domāto mūziku. To, ko jaunieši saprot ar deju mūziku, mēs spēlējam ļoti reti. Labāk ieturēt pašiem savu stilu.
–– Vai pieliekat mūzikai kaut ko savu?
I. M.: –– Protams. Tas ir kaut vai balss tembrs, kuru nevar nokopēt vai atdarināt ar sintezatoru. Tāpat nevar pilnīgi precīzi atdarināt saksofona vai ģitāras skanējumu. Tāpat dažādi neplānoti treļļi, ko iespēlē atkarībā no tā, kā tajā brīdī jūties. Man izdodas, ja redzu, ka publikai patīk, kā mēs spēlējam. Skumji, ja redzu, ka pat gados veci cilvēki klausās trulu mūziku, kur vārdu vietā ir jēlības un lamāšanās, bet to taču mēs dzirdam ikdienā. Mums trūkst kultūras.
A. Z.: –– Man patīk sentimentāla, emocionāla mūzika. Esmu sarakstījis vairākas dziesmas, kuras gan īpaši nepopularizēju. Tām visām ir liegas, romantiskas melodijas.
Nevar bez auto un mūzikas
–– Vai neapnīk gandrīz katru nedēļas nogali spēlēt ballēs, būt projām no mājām?
I. M.: –– Es Kokneses speciālajā internātskolā strādāju ar bērniem, kuriem ir īpašas prasības. Tas ir ļoti grūti. Mūzika ir atpūta pēc smagas darba nedēļas. Par skolotāju es strādāju tāpēc, ka vēlos darīt bērniem labu. Spēlējot ballē, varu cilvēkiem sniegt pozitīvas izjūtas. Daudziem patīk, kā es spēlēju.
A. Z.: –– Man dzīvē ir divas lietas, bez kurām nevaru iztikt –– braukšana ar automašīnu un muzicēšana. Kā stāstīja māte, triju gadu vecumā es esot stāvējis pie gultiņas redelēm un dziedājis: „Kur liksi meiteni, pliku paņēmis?”. Tā nu es dziedu un nevaru bez šīs nodarbes iztikt. Dziedu arī, braucot ar automašīnā, ja nekā cita nav ko darīt! Kā tuvojas nedēļas nogale, kļūstu nemierīgs, gribas uz skatuves. Ja spēlēšana neiznāk ilgāku laiku, kļūstu drūms.
–– Un nauda?
I. M.: –– Arī naudai ir liela nozīme, bet emocijas tomēr svarīgākas. Savlaik varēju visu nakti spēlēt un par to saņemt piecus latus, taču bez naudas nav iespējama attīstība –– jāpērk jauni instrumenti, skaņu aparatūra.
A. Z.: –– Iespējams, cilvēkam kļūstot vecākam, naudas jautājums kļūst arvien aktuālāks. Bija, protams, laiks, kad varēju spēlēt bez maksas. Taču muzicēšana ir ne tikai pozitīvas emocijas, bet arī smags darbs. Neviens no tiem, kuri apgalvo, ka mūsu pakalpojumi ir dārgi, nav mēģinājis pats darīt šo darbu.
Visbiežāk atsaka
–– Vai balles starplaikos pašam nerodas vēlēšanās dejot? Apkārt taču ir tik daudz jauku meiteņu!
I. M.: –– Mani dejošana vairs neinteresē. Daudzas, protams, cenšas aicināt uz deju. Tās desmit vai piecpadsmit minūtes starpbrīdī, ir pauze, kuras laikā gribas atpūsties. Ja nu lūdzēja ir ļoti neatlaidīga, nekas cits neatliek –– dodos uz deju laukumu. Taisnības labad jāsaka, ka vismaz vienu deju cenšos nodejot katrā ballē. Arnis gan ir naskāks dejotājs.
A. Z.: –– Teikšu godīgi: man labāk patīk stāvēt uz skatuves, nevis šīberēt pa deju grīdu. Mēs meitenēm cenšamies atteikt. Dejot patiesi ejam ļoti reti. Parasti mēģinām nolīst kaut kur maliņā. Goda vārds, negribas dejot! Nu pilnīgi visām jau nevar atteikt…
–– Vai gadās sastrīdēties?
I. M.: –– Nē. Mēs parasti jokojam, bārstām asprātības, īstu strīdu nav bijis. Esmu gan ievērojis, ka Arnis uzmana, kur es skatos spēlēšanas laikā. Arī es vaktēju, kuru viņš izvēlējies par simpātiju (smejas –– aut.). Galu galā arī uz mums skatās, vai tad mēs nedrīkstam vērot dejotājus?
A. Z.: –– Neatceros, ka būtu kašķējušies. Parasti problēmas mēģinām atrisināt ar jokiem un humoru.
Makbetšovs dzīvajā
— Ko tad no skatuves var redzēt?
I. M.: –– Tas ir kā multiplikācijas filmā „Makbetšovs”, gadās visneiedomājamākās un komiskākās situācijas. Puisietis, kurš iedzēris pāri mēram, cenšas izdancināt meiteni, bet nekas prātīgs nesanāk. Iespējams, viņam pašam ir labi, taču bieži vien gribas nokāpt no skatuves un pateikt, lai nemokās, lai iet mājās un liekas gulēt.
Patīk, ja skaisti dejo, iespējams, tāpēc, ka arī es protu labi dejot.
A. Z.: –– Visādi kumēdiņi redzēti. Sevišķi, ja prāts vairs nav gluži skaidrs. Tas, kā uzvedas publika zālē, ļoti atkarīgs no vietas, kur spēlējam. Katra pagasta ļaudīm ir sava mentalitāte. Var nospēlēt stundu, divas, neviens neliekas ne zinis. Pēdējā mirklī visi lec augšā un iet dejot, pie tam neapmierināti ņurd: „Ko! Jau viss?”. Šāda situācija raksturīga Secei. Savukārt koknesieši dejo pie jebkuras mūzikas. Tas ir apbrīnojami.
Katram savi svētki
–– Vai svētkos vienmēr gribas spēlēt citiem, nevis pavadīt vakaru mājās?
I. M.: –– Lielie svētki muzikantiem ir pļaujas laiks. Pierasts, ka bez spēlēšanas nevar iztikt. Piemēram, pagājušo Vecgada vakaru pavadīju mājās. Pēc tam bija neomulīga sajūta, jo pietrūka raibās balles sabiedrības.
A. Z.: –– Lielākoties svētkos patiešām gribas būt lielākā sabiedrībā.
–– Kuros svētkos patīk spēlēt vislabāk?
I. M.: –– Ziemassvētkos, jo tie ir garāki, lai gan septītajā dienā jāpriecājas, ka atsaka balli.
A. Z.: –– Lai muzicētu, svētki nav vajadzīgi. Cilvēki diemžēl neprot svinēt svētkus bez alkohola, kļuvuši noslēgti. Vienīgi Jāņos vēl atraisāmies, tāpēc šie svētki man patīk vislabāk.
Klades paliek mājās
–– Vai gadījušies kādi kuriozi?
I. M.: –– Dažkārt nākas remontēt akustiskās iekārtas. Daļa no aizvestās aparatūras pēkšņi neizprotamā veidā nedarbojas. Reiz dziedādami braucām uz kādu attālāku vietu spēlēt ballē, bija ļoti labs noskaņojums. Jūtam, kaut kas nav kārtībā, bet liekas –– līdzi paņemts viss. Aizbraucam galā. Atveru somu, bet tur ne dziesmu vārdu, ne diskešu sintezatoram ar ierakstīto pavadījuma daļu. Pakaļ neaizbraukt. Nācās visu spēlēt pa īstam. Protams, nebija vairs tās kvalitātes. Labi, ka cilvēki vēlējās valšus un citas vienkāršas melodijas. Problēma tā, ka arī vārdus ne visām dziesmām zinām no galvas. Nācās kombinēt zināmos pantiņus ar piedziedājumiem. Galu galā viss beidzās laimīgi. Kopš tās reizes pēc pirmā nobrauktā kilometra, ja esam pārāk priecīgi, apstājamies un pārbaudām, vai viss paņemts līdzi. Gadījies arī klades un disketes aizmirst tur, kur spēlēta balle. Labi, ka tās neviens nebija paņēmis, lai gan pēc tam nācās mērot ceļu uz Jēkabpili.
A. Z.: –– Kuriozu patiesi nav trūcis, lai gan tie lielākoties neattiecas uz spēlēšanu, bet gan nokļūšanu balles vietā. Savulaik Intam bija mersedess. Reiz braucot pēkšņi viens pēc otra sāka izdegt drošinātāji, un ik pēc pāris kilometriem nācās stāties un meklēt vainu, bet mēs vienalga paspējām laikā.
Atņem mikrofonus
Daudzi cilvēki iedomājas, ka mēs tikai plātām muti. Kādā ballītē, kur pulcējās visai ietekmīgi cilvēki, kāds no viņiem, laikam jau pārāk ieņēmis „uz krūts”, pienāca un pēkšņi palieca nost mikrofonus. Protams, skaņa apklusa. Viņš bija ļoti pārsteigts, jo domāja, ka skan magnetofons.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Ints Miķelsons.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1964. gada 6. augusts, Aizkraukle.
IEŅEMAMAIS AMATS: Kokneses speciālās internātskolas –– attīstības centra amatu mācības skolotājs.
IZGLĪTĪBA: augstākā, Liepājas Pedagoģiskais institūts.
ĢIMENE: šķīries, divas meitas.
HOROSKOPA ZĪME: Lauva.
VAĻASPREIKS: muzicēšana.
* * *
VĀRDS, UZVĀRDS: Arnis Zitāns.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1965. gada 20. maijs, Ogre.
IEŅEMAMAIS AMATS: SIA „Tilia ––A” vairumtirdzniecības menedžeris.
IZGLĪTĪBA: vidējā, Ogres vidusskola.
ĢIMENE: precējies, trīs bērni.
HOROSKOPA ZĪME: Vērsis.
VAĻASPRIEKS: muzicēšana un ceļošana.
