Padomju laikos bija neaizskaramās zonas, par kurām presē nedrīkstēja rakstīt pat labu, kur nu vēl sliktu.
Padomju laikos bija neaizskaramās zonas, par kurām presē nedrīkstēja rakstīt pat labu, kur nu vēl sliktu. Izrādās, arī neatkarīgās Latvijas gados ir jomas, kuras kritizēt nav ļauts. Ja kāds tomēr to uzdrošinās, saņem pretī divtik.
Tā iznācis Valsts prezidentei Vairai Vīķei—Freibergai, kura Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas sēdē atļāvusies kritizēt tiesu darbu. Nekavējoties sasaukta Latvijas tiesnešu ārkārtas konference, lai, viņuprāt, nepatiesi apvainotie tiesneši varētu izteikt savu viedokli. Spriežot pēc konferences atreferējumiem presē, tas gan bijis visai vienveidīgs — tikai sevi attaisnojošs, vainu meklējot nesakārtotajā likumdošanā un sliktajā materiālajā nodrošinājumā.
Galvenais runātājs, bija Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas priekšsēdētājs un Latvijas Tiesnešu biedrības prezidents Ivars Bičkovičs. Viņaprāt, prezidentes nemotivētie apvainojumi grauj tiesas prestižu. Tas gan tāpat ir ļoti zems. To pierāda dažādas aptaujas. Vajadzētu meklēt šāda sabiedrības tiesu vērtējuma cēloni, nevis apvainoties.
Aizkrauklietis Ivars Bičkovičs, šķiet, lasa mūsu laikrakstu “Staburags”, jo seminārā, ko Mediju centrs rīkoja par policijas un tiesu darbu rakstošajiem žurnālistiem, viņš nekavējās ar aizrādījumu mūsu reportierei Elitai Upītei. Redakcijas slejā “Instrukcija svarīgāka par taisnību” viņa bija uzdrošinājusies izteikt viedokli par tiesu darbu. Var “sadot pa spārniem” Saeimai, valdībai, arī “neliešiem” masu saziņas līdzekļiem, bet tiesas gan lieciet mierā! Tātad — slēgtā zona?
Tiesnešu mundiera spodrināšana ir viņu pašu rokās, taču ne visi to saprot. Laba sadarbība ar tiesām neveidojas arī “Staburagam”. Sarunāt interviju ar dažiem tiesnešiem praktiski nav iespējams — viņi vienmēr atsaka. Kā gan var popularizēt savu darbu, nerunājot par to, nestāstot sabiedrībai par problēmām, ikdienu?
Der ieklausīties, ko “Lauku Avīzei” saka Rīgas apgabaltiesas Civillietu kolēģijas tiesnesis Valdemārs Šubrovskis: “Esmu par to, lai tiesneši vairāk skaidrotu savus spriedumus. Tiesnesis nav tikai likuma mute, viņš ir arī sabiedrības loceklis, tādēļ jāiemācās sazināties ar žurnālistiem.”
Politikā, kā vienmēr, notiek interesantas lietas. Jaunu partiju veidošanās pirms vēlēšanām mūs vairs nepārsteidz, tāpat kā sociāldemokrātu ķīviņi un dalīšanās. Toties rubikiešu šķelšanās ir kas jauns. Par izstāšanos no Tatjanas Ždanokas vadītās partijas “Līdztiesība” paziņojis Rīgas domes sociālo jautājumu komitejas priekšsēdētājs Leonīds Kurdjumovs. Tas noticis pēc tam, kad Rīgas domē neizdevās kārtējais mēģinājums pasniegt amata “pīrāgu” partijas priekšniecei. Proti, ja izdotos nobalsot par aģentūras “Rīgas mājoklis” izveidi un to pārraudzītu Īpašuma un privatizācijas lietu komitejas priekšsēdētājs Sergejs Zaļetajevs, amats biedrenei Ždanokai būtu garantēts. Taču tas par laimi neizdevās.
Arī “Līdztiesībā” plēšas un kašķējas. Politiskie mērķi un saukļi aizmirstas, kad runa par mantu un krēsliem. Visu izsaka Leonīda Kurdjumova izteiksmīgais skaidrojums žurnālistam Vladimiram Čepurovam: “Ir tāda anekdote. Vienam jautā: “Kur tu strādā?” Viņš atbild: “Teātrī par aktieri.” “Un kāda bija tava pēdējā loma?” “Es tēloju sieru.” “Oho,” pārsteigts jautātājs. “Un ko tu darīji?” “Stāvēju kaktā un smirdēju.” Es negribu būt tas, kas stāv kaktā un smird. Es gribu darīt savu darbu. Un šeit es varu iztikt bez partijas.” Par nejēdzībām, kas valdot partijas iekšienē, viņš pat negribot stāstīt.
Runā, ka “Līdztiesības” pamati šķobās arī tāpēc, ka vairākiem partijas biedriem iepatikusies Riharda Eigima partija “Latgales gaisma”. Iespējams, šīs partijas izredzes 8. Saeimas vēlēšanās var būt lielākas, nekā šobrīd prognozē politologi un rāda dažādu aptauju rezultāti.
Pagājušajā nedēļā interesants incidents noticis Maskavā. Izstādes “Rīga Expo” atklāšanas laikā Rīgas mēram Gundaram Bojāram ar rokudzelžiem pieķēdējies kāds ļimonovietis — nacionālboļševiks Dmitrijs Ņečajevs. Viņš šādi protestējis pret Krievijas un Latvijas attiecību uzlabošanos, pret Latvijas virzību uz NATO un kara noziegumos apsūdzētā Vasilija Kononova tiesāšanu, skrejlapās rakstot: “Šī izstāde ir kauns Krievijai”.
Latvijas izstādes Maskavā jau tradicionāli kļūst par intrigu vietu. Varbūt neesat aizmirsuši, ka pagājušajā gadā izstādes “Ražots Latvijā” atklāšanas laikā ar olām apmētāja mūsu zemkopības ministru Ati Slakteri un ekonomikas ministru Aigaru Kalvīti. Tomēr Rīgas attiecības ar Maskavu uzlabojas. Arī šoreiz noslēgti vairāki nozīmīgi līgumi par sadarbību kultūras, sporta, tūrisma, informācijas, transporta jomā.
Delegācijas sastāvā bija arī Rīgas domes Kultūras, mākslas un reliģijas lietu komitejas priekšsēdētājs Dainis Īvāns. Atmodas “auseklītis” pagājušajā nedēļā kritis “Vakara Ziņu” nežēlastībā — plašā rakstā atklāts fakts, ka viņš panācis, lai atbrīvo no darba šajā pašā komitejā projektu koordinatori sabiedriskajās attiecībās Gundegu Ločmeli, savu draudzeni, un atteicies rūpēties par abu divgadīgo meitiņu Mariju. Nokārtota privātā dzīve politiķim ir obligāts karjeras nosacījums, un šādi fakti, kaut arī dzeltenajā presē, tēlam par labu nenāk.
Sabiedrības prātus iepriekšējā nedēļā nodarbināja arī jautājums, kur gan mēs nākamgad rīkosim Eirovīzijas konkursa finālu? Vai naudīgā Ventspils izkonkurēs Rīgu? Varbūt tiksim pie jaunas koncertzāles? Atbilžu uz šiem jautājumiem vēl nav, jo vakar līdz pēcpusdienai konkursa fināla rīkotājiem bija jāpiesakās Latvijas televīzijā, lai iespējamos variantus apkopotu un iesniegtu apspriešanai Ministru kabineta sēdē.
Jau zināms, ka Rīgas dome konkursa rīkošanai piedāvā trīs vietas: Mežaparka estrādi, Skonto halli un Ķīpsalu, Jūrmala iesaka Dzintaru koncertzāli. Savukārt Ventspils mērs Aivars Lembergs ierosina konkursa finālu rīkot Ventspils hallē, kur ir vietas četrarpus tūkstošiem skatītāju. Viesus ventspilnieki varētu izvietot uz diviem prāmjiem. Vēl gan ir daži nosacījumi, kurus Ventspilij grūti izpildīt. Piemēram, lidostai jābūt ne tālāk kā stundas attālumā no konkursa norises vietas, un lidosta Ventspilī ir pārāk maza lielgabarīta lidmašīnām.
Vasara, šķiet, apsteidz pati sevi.
Sestdien, braucot uz Liepāju, jau redzēju pirmās sakrautās sausa siena kaudzes, un tas tikai 1. jūnijā! Saziedējušas margrietiņas un peonijas, puķes, ar kurām vienmēr asociējas pamatskolu izlaidumi. Pat jasmīni jau pilnā plaukumā. Jāsteidz dzīvot arī mums, cilvēkiem. No dienas dienā, nedēļu pēc nedēļas. Kā labāk — lai tās ir tikpat raibas kā politikā vai mierīgas kā rāms upes plūdums?
