Maza, melna un kustīga — tā esmu es, Tika. Sevi uzskatu par ārzemnieci — Aizkraukles rajonā ierados no Saldus.
Maza, melna un kustīga — tā esmu es, Tika. Sevi uzskatu par ārzemnieci — Aizkraukles rajonā ierados no Saldus. Vispirms apmetos kādā Kokneses privātmājā, pēc tam mani atdeva pašreizējai saimniecei Ivetai.
Man ir skaidrs — esmu baigi forša. Ja jūs zinātu, cik daudzi cilvēki gribējuši mani dabūt sev. Kādus tik labumus solījuši manai saimniecei! Taču viņa cieta kā krams — nē un nē, nevienam nedod.
Pateicoties man, viņa tagad ir daudz vairāk brīvā laika, jo esmu “izdzīvojusi” visas viņas draudzenes. Nāca te visādas — tievas un resnas, īsas un garas. Neko jau īpašu nedarīja, tikai klačojās. Es tēloju pieklājīgo, lecu sasveicināties un viešņām saplēsu zeķbikses. Tagad viņas izvairās nākt ciemos.
Pati ļoti bieži eju viesos. Kādus tik jaunumus uzzinu! Visbiežāk cilvēki sūkstās: “Grūti laiki, grūti laiki.” Nesaprotu, kas tur ko vaimanāt! Tad taču jādzīvo taupīgāk, kā to daru es. Piemēram, vakar saimniece mani baroja ar pankūkām — vienu apēdu, bet trīs paslēpu zem ledusskapja. Tā teikt, nebaltām dienām.
